Kāds ir tavs stāsts?

Vakar lasot kādu grāmatu blogu uzdūros rakstiņam par blogu rakstītāju kopienu un mērķiem kāpēc cilvēki raksta blogus.
Laikam esmu tāds blogvientulis, jo apzināti necenšos ne reklamēt savu blogu, ne arī kam īpaši stāstu par to, tai pat laikā tas ir publisks un man nav nekas pretī, ja kāds to lasa. Un lasa, to var redzēt no nelielās statistikas, kur ir arī reāli skatījumi un atslēgas vārdu meklējumi, ne tikai visādas feikas figņas.
Kāpēc es to daru?
Nu man gribas atcerēties.
Nav jau tā, ka iepriekšējo gadu dzīves ritumu neatceros, bet ir lietas, kas protams no atmiņas izbālē, kaut vai lasītās grāmatas, kultūras pasākumi u.c. Un caur šīm lietām es varu atsaukt prātā sajūtas, kā tad jutos, par ko domāju, kam pievērsu uzmanību.
Tagad pašķirstot bloga vecos ierakstus, es konkrēti spēju atcerēties kā es jutos veidojot to vai citu ierakstu, pat reizēm kāds bija laiks laukā un kapēc uzrakstīju tā kā uzrakstīju.
Vispār man patīk rakstīt, taču pēc augstskolas laikā pierkastītajiem kilometriem, laikam man vairs negribas veidot garus blogus. Reizēm domās šķiet, ka varu uzrakstīt nez cik garu pārspriedumu par grāmatu, tomēr nonākot līdz rakstīšanai, uzrakstītais sanāk īss un konspektīvs. Bet galvenais, ka tur ir iekodēts tas ar aci nemanāmais kods, kas liek man pēc tam lasot atcerēties ko es par to domāju.
Ierakstu skaits un tematika mainās no sajūtām, pasaules redzējuma un brīvā laika daudzuma. Esmu atklājusi, ka labāk rakstās pa dienu un darbā (ai, ai, nav labi, zinu) un kad vien man ir ko teikt, to tagad cenšos izdarīt dienas laikā, jo vakarā ir vai nu ārpusdarba aktivitātes vai pēc darba nogurums un "mūza" nelido.
Nezinu vai kādam ir interesanti lasīt, to ko uzrakstu. Nu man vismaz pašai ir, un tāds jau laikam arī bija mans mērķis.