Džulī un Džūlija

Tāks, laikam baigā slinķe esmu, jo grāmatu pabeidzu aizvakar, taču savu spriedumu vēl neesmu izlikusi savā virtuālajā smilšu kastē.
Kopumā man patika, pat ļoti. Kā jau te iepriekš rakstīju, identifikācija ar galveno varoni bija pārsteidzoši cieša. Ja nu vien vienīgi ne ar to, ka galvenā varone ar savu vīru pārāk daudz lieto alkoholu (šie fano par vodku "Stolicnaja"). Ok, bija šur tur arī autores šādi tādi eksistenciālie murgojumi, taču tomēr grāmata spilgti atklāj galveno, vēlmi pārvērst savu pelēko ikdienu, darot lietas, kas rada prieku un aizrauj. Kaut nu visi gada laikā spētu puslīdz ar sevi galā tikt, rast jaunas karjeras iespējas un izvirzīt sev jaunus mērķus. Viņai izdevās. :)
Pēc visa aprakstītā secināju vēl ko, man laikam nepatiktu gatavot franču ēdienus 50./60. gadu stilā, pārāk daudz laika jātērē, pārāk liela ķēpa ar to visu un kā jau pie frančiem visur kur alkohols jāpievieno.
Principā man šad un tad patīk gatavot ēst, bet tā kopumā tomēr nē, un es viņu apbrīnoju par vēlmi un spēju kaut ko tādu paveikt. Ja ir vēlme padomāt gan par viņu (grāmatas galveno varoni), gan par sevi, tad tik uz priekšu, lieliska lasāmviela.