Ah un vai
Ir pirmdiena, man sāp galva un kārtējo reizi liekas, ka ir tik grūti, tik sasodīti emocionāli grūti...
Vakar vakarā lasot "Džulī un Džūliju" (savas kopējās domas par grāmatu izklāstīšu, kad nu to būšu pilnībā izlasījusi) sapratu, ka esmu sasodīti līdzīga grāmatas galvenajai varonei Džulī. Varbūt tik psiha tomēr kā viņa neesmu un neprātoju arī par gluži (ne)eksistenciāli glupām lietām, tomēr viņas domu gājiens un nervozā saraustītība ir tik tuva un pazīstama. Pats šausmīgākais ir tas, ka man nāca baisa atskārsme, ja kaut ko nedarīšu, tad pēc pieciem gadiem, kad būšu viņas vecumā, es būšu mats matā tāda pati, tikpat nelaimīga, nervoza un savu pelēcīgo viduvējību nīstoša būtne. OMG!
Viņu izglāba tas, ka viņa pievērsās gatavošanai un blogošanai.
Jā, bet kas izglābs mani?
Vakar vakarā lasot "Džulī un Džūliju" (savas kopējās domas par grāmatu izklāstīšu, kad nu to būšu pilnībā izlasījusi) sapratu, ka esmu sasodīti līdzīga grāmatas galvenajai varonei Džulī. Varbūt tik psiha tomēr kā viņa neesmu un neprātoju arī par gluži (ne)eksistenciāli glupām lietām, tomēr viņas domu gājiens un nervozā saraustītība ir tik tuva un pazīstama. Pats šausmīgākais ir tas, ka man nāca baisa atskārsme, ja kaut ko nedarīšu, tad pēc pieciem gadiem, kad būšu viņas vecumā, es būšu mats matā tāda pati, tikpat nelaimīga, nervoza un savu pelēcīgo viduvējību nīstoša būtne. OMG!
Viņu izglāba tas, ka viņa pievērsās gatavošanai un blogošanai.
Jā, bet kas izglābs mani?
Komentāri
Ierakstīt komentāru