Sniega roze un slepenais vēdeklis

Par Lisas Sī (Lisa See) darbu "Sniega roze un slepenais vēdeklis" (Snow Flower and the Secret Fan) man jāska, ka šī ir laikam mana šī gada visemocionālāk aizķerošā grāmata.
19. gadsimta Ķīna, kur sieviete faktiski nav nekas. Nu labi, viņa ir saikne dzimtas turpinājumam dēlos (ja tādi dzimst), jo vīrieši redz tomēr bērnus dzemdēt nevar. No mazotnes jau ģimenē tiek uzlūkota kā liekēde un kaut cik vērtīga kļūst labu laulību noslēgšanas brīdī. Vīra ģimenē ir tāda pat liekēde un savu statusu var nostiprināt dzemdējot dēlus. Jā, visā visumā neiepriecinoša dzīves perspektīva.
Stāsts epicentrā ir divas meitenes - Lilija un Sniega Roze, kas kļūst par laotong - dvēseļu radiniecēm, kuras visu mūžu vieno cieša saikne. Nu tas ir tāds kā vīrišķo laulību ekvivalents un ne visām meitenem bija tāda privilēģina pie savas laotong tikt, bija tur diez cik zīmēm jāsakrīt un kam tik tur vēl ne, citām meitenēm bija vienkārši draudzenes, kas gan pēc precēšanas bija jānomaina (vispār jau viņas aizprecējās kur nu kurā un tāda nomaiņa bija dabiska) un turpmākie gadi skatīti gan vairāk no Lilijas skatu punkta, tomēr labi ilustrē abu meiteņu un vēlāk sieviešu draudzību un to cik tomēr tā var būt trausla un viens ne tā saprasts vārds to var izjaukt.
Jaunums man bija informācija par ķīniešu sieviešu slepeno rakstību nu shu, kur laotong rakstost uz vēdekļa vai izšujot zīmes uz mutautiņiem vai vienkārši rakstot uz papīra, dalījās ar sev svarīgo.
Un patiesi šausmīgs bija pēdu nosiešanas procesa apraksts. Tas vien pierāda, ka ķīnieši ir gana nenormāla un perversa nācija. Lai gan redz viņiem skaistuma izpratne bija pilnīgi atsķirīga no mums, pat ja tas nozīmē sakropļot sievieti.