Gērnsijas Literatūras un tupeņmizu pīrāga biedrība

Pretēji tam cikā ātri es izlasīju Mērijas Annas Šaferes& Annijas Barouzas(Mary Ann Shaffer&Annie Barrows) darbu "Gērnsijas Literatūras un tupeņmizu pīrāga biedrība" (The Guernsey Literary and Potato Peel Pie Society) es ilgi nevarēju nobriest uzrakstīt par šo grāmatu.
Man tik tiešām patika, varbūt tāpēc ir grūtāk ko uzrakstīt.
Stāsts ir veidots vēstulēs, ko galvenā varone Džuljeta raksta un saņem, līdz ar to sākumā viss liekas nedaudz juceklīgi, bet tad jau pamazām aiziet un ierauj tādā lasīšanas azartā, ka 26 stundu laika posmā pacentos visu izlasīt. Man tas ir ļoti ātri.
Tātad, gads pēc kara beigām Anglijā, rakstniece Džuljeta meklē ierosmi jaunai grāmatai, jo kara laikā kļuvusi populāra rakstot komiskas slejas par kara laika dzīvi Londonā, kas nu tagad izdotas grāmatā.
Kādu dienu Džuljeta saņem vēstuli no Dosija, kas mīt Gērnsijas salā, ka viņš ir uzgājis kādu grāmatu ar viņas adreses ierakstu, ko viņa pārdevusi kara laikā. Tad nu sākas vēstuļu apmaiņa, jo Džuljetu ieintriģē Dosija vēstule, un atklājas, kas tad īsti ir Gērnsijas Literatūras un tupeņmizu pīrāga biedrība, kas ir tās dalībnieki un kas ir otrs grāmatas centrālais tēls - Elizabete.
Protams, ir risinātas arī Džuljetas privātās dzīves peripetijas.
Grāmata ir jauka, un ar tādu kā smeldzīgu vieglumu runā pat par ļoti sāpīgiem kara laika jautājumiem. Kā izrādījās vēlāk, es atklāju, ka autores nav eiropietes, bet gan amerikānietes, kas savā ziņā atbild uz manu jautājumu kā par karu var uzrakstīt tik viegli. Eiropieši tā nevar, nezinu, kolektīvās zemapziņas vai kā cita iespaidā.
Un mans otrs atklājums bija tāds, ka es nezināju, ka Gērnsija atrodas netālu no Normandijas piekrastes, visu laiku domāju, ka tā ir kaut kur aiz Skotijas. Ok, nu esmu izglītota.