Osedžas zeme

Vakar biju uz Nacionālā teātra izrādi "Osedžas zeme". Lugas autors Treisijs Letss.
Izrāde par ģimeni, lielu sadomazohistisku attiecību virpuli,ko tās locekļi uztur un, kas iznāk gaismā visā pilnībā pēc ģimenes galvas nāves noslīcinoties. Nāk klajā noslēpumi, kas gan izrādās visiem nemaz nav slēpti, brūk viss, kas vien var sabrukt.
Izlasīju vairāku kritiķu recenzijas, jāteic, katra kacentējas uz ko savu, interpretē tēlu arbību un motivāciju pa savam, jā, daudz ko no tā visa, kas uzrakstīts, es nesaskatīju, bet ok, tas ir katra objektīvi domātais subjektīvais izrādes vērtējums.
Bet kopumā, pat ja es izrādes gaitā neizpratu noteiktu tēlu konstruējumu un vispār jau tā tēma bija gana smaga, man tomēr patika, jo izrāde bija pilna emociju - svaigu, dzīvu emociju, jā, iespējams, ne vienmēr pozitīvu.
Un pareizi jau ir, nekas nav tik bīstams kā ģimene, ģimene, kas nemācās no savām kļūdām un to pašu kļūdu kombināciju nodod nākamajām paaudzēm. Tad ģimene ir kā elle. Un vai nu tu no tās ģimenes izlauzies vai arī sadedz kopā ar to, jo konstantu, patstāvīgu šausmu stāvoklis ilgt mūžīgi jau nevar.
Tā jau ir, labāk šausmīgs gals, nekā šausmas bez gala.