Alefs

Šo Paulu Koelju pēdējo darbu "Alefs" lasīju ilgi un dikti, kopš rudens (re, jau klāt pavasaris!), kamēr izlasīju, šodien.
Uz grāmatas muguriņas teksts liekas ļoti intriģējošs, tāpēc arī nopirku šo grāmatu.
"Kad mēs atrodamies tur, kur gribam būt, un darām to, ko vēlamies darīt, mūsu dzīve atklājas jaunā perspektīvā. Paulu nolemj sākt visu no jauna: ceļot, eksperimentēt, atjaunot saikni ar cilvēkiem un pasauli, rīkoties, ņemot vērā zīmes. Ceļojot kopā ar tulku un aikido skolotāju Jao pa Eiropu, Āfriku un Āziju, viņš satiek jaunu vijolnieci Ilalu, ko bija mīlējis pirms 500 gadiem. Nejaušā satikšanās ievada mistisko ceļojumu laikā un telpā, pagātnē un tagadnē, meklējot mīlestību un piedošanu. Ciešā saikne starp abiem atver logu uz to dvēselēm un durvis uz Alefu, punktu, kas sevī ietver visu universu un aizved citā dimensijā, kur iespējams pārrakstīt likteni."
Uz autobiogrāfiskiem motīviem veidotais stāsts kaut kā mani 100% šoreiz neaizrāva, nezinu kāpēc.
Vai nu nav īstais brīdis, vai vienkārši visi stāsti man nevar tikt uzrakstīti...
Taču, iekšēji un ārēji kādam laika lokam noslēdzoties gribējās kaut kā tā noapaļoties un šo to pabeigt, arī šo grāmatu. Un laikam jau laikā, jo galvenā sentence, ko izlobīju no grāmatas pēdējām nodaļām bija, ka atgūt savu "karaļvalst" var noslēdzot rēķinus ar pagātni.