Ragana kastaņkokā (IV)

Viņa daudz domāja, varbūt arī par daudz. Ja jūtas ir kā mežonīgi mustangi, kam tomēr ir- jāļauj auļot, tad domas ir kā aitas, kas jāgana, lai neaiziet neceļos.
Bija brīži, kad viņa sajuta tīri vai pārdabisku spēku un kaisli. Kaisli uz dzīvi. Tas izgāja cauri ķermenim kā strāvas trieciens un veidoja vīzijas un tēlus, kurus šobrīd viņa īsti izskaidrot nevarēja. Pasaule atkal bija kustībā ap viņu un viņa kustējās tai līdzi. Būt piederīgam kaut kam lielam ir tik skaisti viņa domāja.
Atkal lija lietus un pēkšņi pa atvērto logu telpā ielidoja balta spalva. Zīme no debesīm. Taču ko tā vēsta?