Ragana kastaņkokā (II)

Kastaņkoki ir visur (tāpat kā latvieši).
Par savu eksistenci tie atgādināja rīta agrumā, kad viņa devās uz darbu. Ejot pa ietvi viņa pēkšņi pamanīja mētājamies kastaņa lapu, viņa pacēla galvu, bet te koku nebija vispār, tad kur tā radās? Vai tā ir zīme? Un ko tā tādā gadījumā vēsta?
Pēc kādiem simts metriem viņa to ieraudzīja, tas bija milzīgs kastaņkoks, vienās ziedu svecēs. Redz, te tomēr ir koki, viņa nodomāja.
Dienas gaitā viņa secināja, ka tie ir visur, paveroties pa darbavietas logu, pretējā ielas pusē bija vesela aleja, arī tālākajās dienas gaitās atklājās, ka pilsēta ir pilna ar tiem. Vai tie tiešām tur ir bijuši vienmēr?
Nākot mājās nakts melnumā viņa noliecās zemē un pacēla kastaņa sveces nobirušo ziedu, ielika to plaukstā un aiznesa sev līdz. Es pieņemu izaicinājumu, viņa klusām teica, rādi man to, ko man ir jāredz...