Ragana kastaņkokā (III)

Tas bija pārmaiņu vējš, kas pūta šorīt. Viņa nekļūdīgi mācēja to atpazīt. Tas gan nebija bijis biežs viesis viņas dzīvē, bet tomēr viņa zināja kāds tas ir. Tas maigi pieskārās viņas matu cirtām un viņa sajuta, ka gaiss ir pilns un smaržo.
Dīvaini,vējš parasti bija bijis pirms pārmaiņu sākuma, kā rotaļīgs priekšvēstnesis gaidāmajam, bet viņa zināja, ka pāmaiņas jau notiek. Vai tad būs vēl kaut kas?
Galu galā ja reiz vairs nenoris nekādas pārmaiņas tad tu vienkārši esi vai nu miris (kas visā visumā tomēr ir jauna pieredze), vai nu esi iesprostots savā prātā un esi gandrīz miris (kas visā visumā nozīmē eksistēt nevis dzīvot). Bet viņa šobrīd dzīvoja, dažbrīd gan tas nozīmēja kailām rokam rāpties stāvā klintī un tas neapšaubāmi bija sāpīgi, bet nu tādas jau tās pāmaiņas bija - neapēdīsi savu kokonu, par taureni netapsi.
Bet kastaņkoki turpināja atgādināt par sevi, viņa pirmo reizi dzīvē ieraudzīja spilgti rozā ziedošas kastaņu sveces. Redz arī tā ir iespējams...