Ragana kastaņkokā (I)

"Ragana kastaņkokā" - šī frāze viņas galvā atskanēja kādā lietainā dienā. Kādu laiku sajūtas, tēli un skaņas viņas prātā bija apklusušas, viņa zināja kāpēc, tagad zināja. Tas bija noticis pamazām, tā nemanāmi, kādu brīdi pat bija licies tā jocīgi, kur pazudis Dievišķais pieskāriens, bet tad, tad jau tas bija aizmirsies. Taču tas atgriezās... un laikam jau nebrīdinot lauzās laukā tad kad pašam gribējās.
Doma par raganu un kastaņkoku nepameta viņu. Kā šos divus tēlus ir iespējams apvienot?
Kastaņi viņai vienmēr bija patikuši, par to liecināja rudeņos viņas pilnās saujas ar gludajiem un brūnajiem kastaņu bubmuļiem, kuri tika salikti somās, mēteļu kabatās un visur kur citur, lai sargā, nes veiksmi vai vienkārši ir blakus. Jo kastaņos kaut kas bija maģisks. Kaut vai spēja transformēties. Vienā brīdī tu esi skaista svece, tad mazs ezis, lai rudenī nokristu no koka, nodauzītu savu eža čaumalu nost un kļutu par elegances iemiesojumu. Nu ne visiem tā sanāk.
Bet raganas, nu tās ir ellīgi gudras sievietes. Ar vai bez slotas. Vienalga. Viņa gan nevienu nebija satikusi(vai vismaz domaja, ka nav), bet zināja, viņas ir, nu ne jau kā pārdabiskas būtnes, bet gan reālas sievietes.
Tad, kas saista raganu un kastaņkoku? Kā tas ir saistīts viņas iekšējā kosmosā? Jāteic, ka ar atbildēm jau agrāk ne vienmēr bija vedies, bet nu šobrīd pēc kāda laika klusēšanas, nevedās nemaz. Viņa nolūkojās uz lietus lāsēm, kas atsitās pret loga rūti un nolēma, ka atbildes ar laiku pašas atnāks, tā tam ir jābūt, nav ko lietu kārtību censties izmainīt...
Vēlāk, ejot mājās, pretī pavērās ziedoši kastaņkoki. Ak tad nu tā, viņa nodomāja, bet kur ir ragana?