Par motivāciju: pareizo un nepareizo
Tekstu izlasīju šeit, tā autors ir Andris Geste.
Ļoti rosināja padomāt kāpēc es kaut ko daru vai nedaru.
Lūk, viens stāsts. Jo vairāk darbojos kā psihoterapeits ar Spoguļošanas metodi, jo vairāk atklāju vienu lietu mūsos, ar kuru gribu padalīties.
Iepriekš jau rakstīju par motivācijas līmeni (iekopēšu vēlreiz ‘motivācijas’ rakstu šī stāsta beigās, ja nu vēlreiz gribēsiet pārlasīt par motivāciju). Motivācijas līmenis ir tas, kuros mēs pieņemam lēmumus. Kaut ko darīt vai nedarīt mēs izlemjam tieši tur.
Tur ir vēl viena lieta, kas mums var ilgstoši bojāt dzīvi. Tie ir t.s. projektu konglomerāti. Paskaidrošu cilvēku valodā.
Katra lieta, ko mēs darām ir sava veida projekts. Aiziet nopirkt maizi ir maziņš projektiņš. Izstudēt augstskolā ir liels projekts. Ir projekti, kas saucās: „Mana ģimene”, „Mans darbs”, „Es gribu attiecības”, „Kredīts bankā”, „Brīvdienās atvest no laukiem burciņas ar zapti”, „Pīpēšanas atmešana” utt utt utt. Katrs solījums sev vai citiem ir projekts. Katrs nepabeigtais projekts, kas ir kādreiz uzsākts un tad pamests un tagad "karājas mums uz kakla” ir kā tāda beigta zivs. Tie ir visi nepabeigtie remonti, nepabeigtās mācības, solījumi kādam, ko mēs neesam izpildījuši, neatbildētie e-pasti utt.
Beigtās zivis atņem enerģiju, jo mēs zemapzināti (dažkārt arī apzināti) visu laiku uz tām skatāmies un vēl šad tad arī uz sevi par tām pukojamies. Puspabeigtais remonts mājās ir tāda klasiska beigtā zivs.
Un tad beigtās zivis sakrājas veselās kaudzēs, jo mēs turpinām kādam (arī sev) visu kko solīt, kamēr vēl nav iztīrīts jau tā pārgruzītais beigto zivju paviljons jeb pabeigti iesāktie un pus-apdarītie darbi. Un tad cilvēks pārstāj zināt, ko viņa/viņš dzīvē grib. Bet ko tu vari daudz vairāk gribēt, ja beigto zivju paviljons jau tā ir pilns un mūsu psihe grib tikai vienu: neko jaunu vairāk negribēt. Beigtās zivis, bez šaubām, ir atsevišķa tēma, bet tagad par daudz nejaukāku lietu – projektu konglomerātiem, jeb saķepumiem.
Kas tas tāds ir? Tas ir tad, kad mēs sasienam kopā (intrapsihiski jeb mūsu iekšpasaulē) lietas, kuras nekādā gadījumā siet kopā nevajadzētu. Bet tas notiek un notiek masveidīgi!
Lūk TIPISKS piemērs. Ir ģimene, dzīvo dzīvoklī, kurš ir iegādāts par kredītu, kas jāmaksā. Ģimenes cilvēks iet uz darbu, kas ne pārāk interesē un patīk. Šis cilvēks gaida nedēļas nogali, kad varēs dzīvot un skumst katru svētdienu, jo tā ir pienākusi un rīt atkal jāiet uz darbu, JO KREDĪTS IR JĀMAKSĀ UN BĒRNI JĀBARO. Cilvēks iepērk loterijas biļetes un cer laimēt naudu, jo tad varēs samaksāt kredītu un atdot citus parādus un varēs aiziet prom no apnikušā/garlaicīgā darba un sākt savu biznesu.
Stāsts parasts, bet to lasot jau rodas tāda ‘klamzīga’ sajūta ar zināmu nolemtības piegaršu. Cilvēks galvā ir sasējis kopā projektus: „Mans neinteresantais darbs”, „Mans kredīts”, „Mani bērni”, „Manas cerības uz loteriju”, „Mans nākotnes bizness”. Izveidojas smagnēja struktūra, kas ir pataloģiski stabila.
Katra nopirktā loterijas biļete, kurā laimesta nav ir kārtējā vilšanās, kas tikai stiprina pārliecību, ka uz darbu būs vien jāiet un savu biznesu es sākšu kkad, kad tam būs enerģija un līdzekļi. Un ir pārliecība, ka dzīve ir tāda. REALITĀTE VISPIRMS RODAS MŪSU GALVĀS. Bet galvās ir smagnēji projektu kluči, kas patērē milzīgu enerģiju un cilvēka resursus. Tas ir kā klamzīgs auto, kurš rij šausmīgi daudz degvielas, bet knapi kust uz priekšu. Skaidrs, ka tas ir nogurdinoši.
Šie projekti viens no otra ir jāatsien galvā un tad ir pamatotas cerības, ka izmainīsies arī realitāte. Apskatīsim motivāciju dažiem no saķepušajiem kopā projektiem. ‘Es eju uz darbu, jo bērni taču ir jābaro’ – ja uz darbu neiešu, tad es un bērni cietīšu trūkumu. Samērā negatīva motivācija. Es pērku loterijas biļetes, lai man NEbūtu jāmaksā kredīts un NEbūtu jāiet uz apnicīgo darbu un es un bērni NEciestu trūkumu. Tad es atvēršu savu biznesu, lai man NEbūtu jāiet uz apnicīgo darbu utt.
Galvā jau ir izstrādāti tumši scenāriji, kas būs, ja es uz darbu neiešu. Motivācijas līmenī tad tiek apskatītas negatīvās bildītes, kurās atainoti badā esoši bērneļi, kas stiepj rociņas pretī jums un lūdzās pēc barības, un jūs vēl atceraties burvīgo latviešu dziesmiņu par circenīti aizkrāsnē...
Galvā ir arī uzmodelēta uzvarošā sajūta pēc vinnesta loterijā. Un nez kāpēc gandrīz visi šajā tipiskajā situācijā nokļuvušie zina, ar cik lielu summu viņiem PIETIKTU t.i. kādam vajadzētu būt minimālajam laimestam. Kā jums šķiet, cik liela būs iespēja laimēt loterijā to summu, ar kuru pietiktu? Hm, mani aprēķini rāda, ka varbūtība ir tuva nullei. Diemžēl. Kāpēc? Tāpēc ka roka un sirds, pērkot loterijas biļeti, ir smaga.
Apskatīsimies tālāk. Cilvēks vinnē loterijā, atdod kredītu un sāk savu biznesu. Palika vieglāk? .... Nu gaišāk ir. Mēs varam pat par laimīgo pilsoni nopriecāties, jo mācīts ir priecāties par citu veiksmi, jo tad pašam arī veiksies. Hehe, varbūt. Viss jau būtu labi, bet ir viens bet. Galvā šis projektu konglomerāts nekur nav pazudis. Agri vai vēlu tas sāks darboties. Tad būs jānodarbojas ar biznesu, lai pabarotu bērnus. Tiks paņemts cits kredīts utt.
Citi tipiski konglomerātu piemēri:
- Vot, kad atradīšu sev mīļāko, tad gan iešu uz aerobiku/sporta zāli. Un tad, ja tas otrs gribēs, taisīsim remontu mājās. Tagad vēl netaisīšu remontu, jo nezinu, vai palikšu šeit dzīvot, jo ja nu man mainās darba vieta vai es satieku mīļāko un man jādzīvo pie viņa/viņas. (Konglamerāts: mīļotais cilvēks, liekais svars, darba vieta, remonts, dzīves vieta).
- Esmu spēļu automātos zaudējis lielu naudu. Man ir parādi. Es gribu savai mīlotajai/savam mīļotajam nopirkt kko foršu vai aizvest kādā burvīgā ceļojumā, kuru citādi nevaru atļauties kā tikai vinnot automātos. Ar darbu tik daudz nopelnīt, cik man vajag - nevar. (Konglamerāts: spēļu automāts, mīļotais cilvēks, burvīgs ceļojums, parādi, nepietiekami apmaksāts darbs). Bieži mīļotie cilvēki pat pamet cilvēku, kuru ir samocījuši spēļu automāti. Kapēc pamet? Jo nogurdina otra cilvēka konglamerāts un SHĒMAS.
SHĒMAS MUMS IR GALVĀS UN PROJEKTU KONGLOMERĀTI IR NEEFEKTĪVI, toties ļoti ilgtspējīgi.
Atgriezīsimies pie tipiskās shēmas, kuru aprakstīju kā pirmo: apnicīgs darbs – ģimenes barošana – kredīts – loterija – savs bizness. Konglamerātos ir daudz nosacījumu. Ja neiešu uz darbu – nevarēšu atdot kredītu. Neatdošu kredītu – būs kkādas ziepes (atkal negatīva bildīte). Neiešu uz darbu – nepabarošu bērnus. Vinnēšu loterijā – uzsākšu biznesu. Uzsākšu biznesu – neiešu uz apnicīgo darbu utt. Kur ir nosacījumi, tur ir rezultāts. Nosacījums var piepildīties vai nepiepildīties.
Ja nosacījums nepiepildās (kā mēs to vēlamies) ir sarūgtinājums un vilšanās. Tad mums ir JĀPATĒRĒ MILZĪGA ENERĢIJA, LAI NEJUSTU RŪGTUMU UN VILŠANOS, mums sevi ir jāuzmundrina pirms katras loterijas biļetes iegādes, mums sevi ir ‘jāizslēdz’ katru dienu ejot uz neinteresanto darbu. Tā var paiet gadi un gadu desmiti. Kad es Anglijā izbaudīju iespēju pastrādāt rūpnīcā, tad tur bija cilvēki, kas gaudās par darbu, bet tajā rūpnīcā viņi jau strādāja 10 gadus. Var tikai pabrīnīties un pašausmināties. Iedomājieties kādus kalnus šis cilvēks būtu apgāzis, ja būtu lietojis savu enerģiju nevis uz sevis ‘izslēgšanu’ pirms katras darba dienas, bet kādā citādākā izpausmē.
Un tad ir darba tautas cerību stariņš un māneklis – loterija. Tā kā komēta atlidos un visu sakārtos (lasi – izjauks konglamerātu) un sāksies laimīgā dzīve.
Otrs mānekļa variants – pozitīvā domāšana. Cilvēks katru rītu izjāj savas nogurušās smadzenes ar pozitīvām mantrām, cerot ka tādā veidā viss sakārtosies, tikai jāiztīra prāts no negatīvisma utt. Tiek vizualizētas mašīnas un naudas čupas un ĢENERĒTA GANDRĪZ GARANTĒTA VILŠANĀS, kas tiek aizmālēta ar jaunu pozitīvās enerģijas devu. Tad jau masturbēt ir veselīgāk, lai arī Zālītis neiesaka.
Pozitīvā domāšana ir cool, ja galvā viss ir +/- kārtība. Pamata nekārtības rada tieši konglomerāti, beigtās zivis ar vilšanās, vainas, kauna un baiļu smaciņu, kā arī greizie uzstādījumi jeb neirozes. Visvienkāršāk ir tikt galā ar projektu klučiem un beigtajām zivīm. Projekti ir jāsien vaļā viens no otra. Ja loterija, tad loterija. Ja darbs, tad darbs.
Pa televizoru kkad, pāris gadus atpakaļ rādīja sievieti. Viņa bija vinnējusi ap 30 ledusskapju, 6 mašīnas, čupām naudas utt. Lauciniece, ja nemaldos vai no mazpilsētas. Bija ar viņu intervija. Sieviete teica, ka viņai loterijas patīk, tik nav vairs kur to visu likt. Visi radi ir jau ar jaunām veļas mašīnām un televizoriem, bet loterijas viņai vnk patīk. Viņa nesēja loteriju klāt citiem projektiem.
Ja tā padomā, kāpēc gan vajag uzkrāmēt sev tik lielu slodzi, katru dienu ejot uz darbu, domāt (zemapzināti un apzināti), ka bērni jābaro un kas būs, ja viņus nepabaros. Pietiek jau ar kredītu, kas ir slogs. Vieniem lielāks, citiem mazāks. Sloga smagums NAV atkarīgs no atdodamās summas, bet gan no attieksmes. Cilvēks, kas lec no tilta, neskaita, cik daudz naudas ir parādā. Tie ir zemapziņas procesi, kas nosaka mūsu attieksmi.
Tie ir arī zemapzināti procesi, kad mēs pārnesam smagumu no vienas lietas uz otru: kredīts jāmaksā, uz nepatīkamu darbu jāiet, bērni jābaro. Bērnu barošanai vajadzētu būt vieglai un jautrai, pričom te kredīts?? Kapēc jautro lietu – loteriju – padarīt smagu ar to, ka negribas iet uz nepatīkamu darbu? Vai sapratāt, par ko ir stāsts?
Atraisot projektu klučus mums atbrīvojas daudz enerģijas. Pēkšņi uz darbu aiziet ir vieglāk. Parādās pat spēks kādu jaunu darbu apskatīties un CV aizsūtīt. Pēkšņi var vinnēt loterijā, jo tas ir TIKAI prieka pēc. Kredīts vairs nešķiet kā tāda pātaga, kas dzen un dzen. Un raugi – parādās veidi un IDEJAS kā lietas var nokārtot. Kamēr rūc klamzīgais projektu konglomerātu drunduļets un rij 25l degvielas uz 100 km un brauc ar 10km/stundā ātrumu – savas IDEJAS galvā sadzirdēt ir ļoti grūti. Idejas rodas, bet SADZIRDĒT tās ir grūti Mums tikai šķiet, ka ideju kā risināt situāciju mums nav. Ir, bet mēs tās nedzirdam. Idejas var sadzirdēt tajā brīdī, kad pārstāj rūkt konglomerāta nejēdzīgais motors.
Jautājums likumsakarīgais. Kā atraisīt projektu konglomerātus? Nu vislabāk te der mākslas terapijas metodes. Arī tradicionālā psihoterapija, jo projektu kluči ir zemapzinātu procesu un norišu rezultāti. Protams var jau pats apdomāt savus konglomerātus un domās tos atraisīt, bet pašam ir grūtāk. Tas tāpat kā apgriezt sev matus vai salabot sev pašam zobus. Var, bet nav tik vienkārši/ efektīvi.
Savā praksē esmu gana redzējis visdīvainākos projektu klučus, kur cilvēki sien kopā visneiedomājamākās lietas un sapņus. Nekad neaizmirsīšu vienu interviju, kurā olimpiete teica, ka labošot zobus pēc olimpiādes, kurā cerot uz zeltu... Un ja zelts nebūs?
Nu jā, izlasiet varbūt vēl klāt pielikto rakstu par pozitīvo un negatīvo motivāciju. Ir baigā jēga šīs lietas sev galvā atrisināt. Tad arī nebūs baigā vilšanās, ja loterijas biļete izrādīsies tukša Toties bērnus barot būs prieks vienmēr, pat ja tagad darbs nav tas interesantākais. Lai veicas un izdodas!
__________________
Lūk vēlreiz raksts par pozitīvo/negatīvo motivāciju, ja kāds/kāda nav lasījis/lasījusi.
Visām hororskopu zīmēm. Par pozitīvo un negatīvo motivāciju, jeb kā lasīt horoskopus un kā labāk tos nelasīt. Kāpēc Andis Geste raksta ultra-pozitīvi.
Cilvēks domā un dara. Dažkārt dara un tad domā. Jebkurā gadījumā tiek pieņemti kkādi noteikti lēmumi. Mums ir tāds noteikts lēmumu pieņemšanas līmenis, kurš saucas MOTIVĀCIJAS LĪMENIS. Par to būs arī šis stāsts.
Lai izdzertu glāzi minerālūdens (kas?) mums ir tā jāpaņem rokā (ko darīt? kā darīt?), jāpieliek pie lūpām un jādzer. Lai tas notiktu ir jāzina KĀPĒC es to gribu vai negribu darīt. Tad lūk motivācijas līmenis ir KĀPĒC līmenis.
Lūk, piemērs! Mēs ejam pa pilsētu un pie krustojuma iedegas sarkanā gaisma un mēs apstājamies. Kāpēc? Jūs atbildēsiet: „Skaidrs kāpēc! Lai mani nenobrauktu!” ... Un šī atbilde ir par 90% slima!
Motivācijas līmenis ir mūsu dzīves pieredzes BILŽU GALERIJA. Mēs pieņemam lēmumus instinktīvi (reti) un mūsu pieredzes vadīti (bieži). Mūsu pieredze glabājas bilžu formā mūsu iekšējā bilžu galerijā. Piemērā ar sarkano luksafora gaismu ir tā:
- Negatīvā motivācija: es daru to (apstājos pie sarkanā), lai kaut kas NENOTIKTU. Respektīvi, es apskatos iekšējā bilžu galerijā kā izskatās nobraukts cilvēks ar izsķaidītām smadzenēm un baltu paladziņu, kas līķim uzklāts un izlemju, ka es negribu, lai tas ar mani notiktu, vismaz šobrīd - nē. Tāpēc es apstājos pie sarkanās gaismas. Viss jau būtu labi, bet es esmu apskatījis šo šausmu bildi UN SAJUTIS TO NOSKAŅU, KAS NO TĀS BILDES NĀK. Un tas ir par 90% slimi. Jo vairāk mēs apskatām negatīvās iekšējās bildes, jo smagāka paliek mūsu kopējā sajūta.
- Pozitīvā motivācija: es daru to (apstājos pie sarkanā), lai dzīvotu un priecātos. Es gribu jaunu auto, gribu aizbraukt uz Rio sambas festivālu, gribu uzkāpt Everestā utt., tāpēc es apstājos pie sarkanās gaismas. Es daru kaut ko (apstājos pie sarkanā), lai NOTIKTU kaut kas, ko es gribu, jo es ļoti gribu piedzīvot to, ko es apskatīju savā iekšējā bilžu pasaulē. Vairāk apskatot iekšējās pozitīvās bildes, rodas gaišāka un priecīgāka mūsu kopējā sajūta.
Rīcība viena (apstājos pie sarkanā), bet motivācijas dažādas. Mums ir vajadzīgas abas motivācijas (gan lai kkas notiktu, gan lai kkas nenotiktu). Tikai attiecībai ir jābūt 9:1 par labu pozitīvajai motivācijai. Realitātē ir savādāk. Diemžēl.
Esmu diplomēts psihoterapeits un daudz esmu strādājis ar grupām. Dažās grupās mēs nolēmām izpētīt abu motivāciju attiecību. Rezultāti bija bēdīgi – stipri dominēja negatīvā motivācija. Kronis visam bija lauku sieviete, kura slauca savas govis, lai tās nenosprāgtu!! (Nevis lai man būtu piens, kuru pārdot utt.)
Kad es rakstu horoskopus, es apzināti rakstu tos pozitīvā atslēgā. Kā jau iepriekš rakstīju, astroloģija NEVAR UN NEKAD NAV VARĒJUSI paredzēt notikumus. Nevienu pašu!!!!! Tā ir brutāla un naiva pieeja šai lietai. Astroloģija runā par noskaņām – arhetipiskām noskaņām. Ir pasaules mīti par neptūniem, ūdensvīriem, lilitām, marsiem, venērām u.c. meža dīvaiņiem. Mītos, notikumu veidā ir aprakstītas noskaņas. Paņemsim Jauno Derību. To lasot, cilvēkā rodas noteikts noskaņojums, noskaņa. Šī noskaņa ieplūst cilvēkā no kaut kurienes. No kurienes gan? No grāmatas? Nē!! Iedodiet to grāmatu paturēt rokās iezemietim. Viņam radīsies dīvaina, sausa objekta (grāmatas) noskaņa. Noskaņa nāk no arhetipiskā lauka (kolektīvās zemapziņas, cilvēces pieredzes utt). Tad, lūk! Astroloģija ir par mītiem, arhetipisko lauku un noskaņām (debesjuma laikapstākļiem).
Es apzināti izvēlos rakstīt par labo, kas iedvesmo, vai to, kas man šķiet iedvesmojošs. Tas ārstē negatīvās motivācijas slimību (arī manī).
Domājot par pozitīvo, cilvēks iededzina lampiņas, kas apgaismo gaišās un patīkamās bildes mūsu pieredzes galerijā. Šīs bildes tiek uzfrišinātas, tiek piekarinātas jaunas bildes. Domājot par negatīvo, skatoties šusmas televizorā, klausoties riebīgus stāstus no citiem, mēs iededzinam lampiņas zem negatīvajām bildēm un paši sevi indējam. Vistiešākajā nozīmē. Nu paņemiet vienu standart-māmiņu, kurai no skolas nav atnācis mājās bērns, pazudis uz 2 stundām, vēl pie kam bērnam ir izslēgts mobilais telefons. Kādas bildītes viņas iekšējā pasaulē iedegsies? Morgs, slimnīca, pedofils. Maz būs tādas māmiņas, kas pirmām kārtām padomās, ka gan jau bērnam tagad ir jautri un viņš/viņa ar draugiem māmiņām taisa dāvanas un neslēdz telefonu iekšā, jo dāvana vēl nav gatava. Nē!! Skaidrs, ka ar bērnu nav kārtībā. Un ja ir kārtībā, tad bērns būs jāsoda par māmiņas novešanu tuvu infarkta stāvoklim. Tā rodas pilnīga neuzticība pasaulei, jo iekšā tik spēcīgi ir izgaismotas negatīvās bildes. Negatīvajam nez kāpēc noticēt ir vieglāk. Tādu piemēru ir daudz: sieva/vīrs neceļ klausuli, tātad ar kādu pišās. Svešs cilvēks uz ielas uzdāvina konfekti, tad tajā konfektē kkas ir iestrādāts. Kāds vakarā pieklauvēja pie durvīm, labāk tad pat skaļi neelpot, lai nezina ka kāds ir mājās. Tas noteikti razbainieks. Utt., utt. Un no kurienes tās visas domas? No turienes! No motivācijas līmeņa izvērstās negatīvo bilžu galerijas. Saucās: skataties vairāk kriminalinfo, nūs drošāk dzīvot. Ā, pēdējo hītu es redzēju RIMI, kur sievietei puisis piedāvāja palīdzēt aiznest iepirkuma maisiņus līdz mašīnai. Sieviete sāka baurot pa visu veikalu, ka viņu grasās apzagt. Laikam tā ir radusies homoseksualitāte, nu vismaz Latvijā.
Es vēlreiz uzsveru: horoskopus ir jālasa kritiski. Ja tas sasaucas ar iekšējo pasauli, viss kārtībā! Ja nesasaucas, tātad šī noskaņa uz mani neattiecas. Horoskopos nav jāmeklē: būs vai nebūs. Būs, ja gribēsiet! Es cenšos nerakstīt par negatīvo. Es to pat lāga nesaredzu un negribu saredzēt. Esmu dzirdējis, ka kkur (laikam Sīrijā) iet karš. Es negribu tajā piedalīties. Ja visi cilvēki negribētu tajā piedalīties, karš beigtos tajā pat acumirklī. Pozitīvo noskaņu ķeršana un realizācija ir pasakaini skaista. Tā neitralizē negatīvo. Ja ar pozitīvo vien nepietiek, galējā gadījumā nāvi un postu var izsmiet. Nu atcerēsimies slaveno Limuzīnu: ...bija tāds gadījums, brauca žigulis, bet pretī samosvals. Žigulim apžilbināja acis... Runā vien, novērš domas...
Ja mūsu motivācijas līmenī nav pieredzes un attiecīgo bilžu – mēs rīkojamies instinktīvi. Tautā tas saucas: taustīties pa tumsu. Tā arī ir, mūsu motivācijas bilžu galerijā tad nedeg neviena lampiņa. Tur ir tumsa. Tad ir jāuzticas, ka PASAULE IR LABVĒLĪGA.
Ja par negatīvo motivāciju. Tā ir vajadzīga apm. 10% apmērā. Nevajag kāpt ārā pa logu no 7. stāva, nevajag likt kāju zem tramvaja riteņiem utt. Ir vajadzīgas DAŽAS negatīvas bildes ar uzrakstu ‘Uzmanību!’, kuras mūs tad arī pasargā. Bet šo bilžu nav nemaz tik daudz. Bet mums to ir daudz. Diemžēl.
Es rakstu pozitīvi, jo patiešām debesjums šad tad piedāvā kko tik interesantu, ka var tikai pabrīnīties! Un ja tas norezonē iekšpasaulē, tad vispār super. Ja nenorezonē, tad gan jau būs kkas vēl interesantāks, kas norezonēs. Un debesjums tuvākajā laikā skanēs ļoti koši un interesanti. Lai veicas mums ar visu skaisto!
Ļoti rosināja padomāt kāpēc es kaut ko daru vai nedaru.
Lūk, viens stāsts. Jo vairāk darbojos kā psihoterapeits ar Spoguļošanas metodi, jo vairāk atklāju vienu lietu mūsos, ar kuru gribu padalīties.
Iepriekš jau rakstīju par motivācijas līmeni (iekopēšu vēlreiz ‘motivācijas’ rakstu šī stāsta beigās, ja nu vēlreiz gribēsiet pārlasīt par motivāciju). Motivācijas līmenis ir tas, kuros mēs pieņemam lēmumus. Kaut ko darīt vai nedarīt mēs izlemjam tieši tur.
Tur ir vēl viena lieta, kas mums var ilgstoši bojāt dzīvi. Tie ir t.s. projektu konglomerāti. Paskaidrošu cilvēku valodā.
Katra lieta, ko mēs darām ir sava veida projekts. Aiziet nopirkt maizi ir maziņš projektiņš. Izstudēt augstskolā ir liels projekts. Ir projekti, kas saucās: „Mana ģimene”, „Mans darbs”, „Es gribu attiecības”, „Kredīts bankā”, „Brīvdienās atvest no laukiem burciņas ar zapti”, „Pīpēšanas atmešana” utt utt utt. Katrs solījums sev vai citiem ir projekts. Katrs nepabeigtais projekts, kas ir kādreiz uzsākts un tad pamests un tagad "karājas mums uz kakla” ir kā tāda beigta zivs. Tie ir visi nepabeigtie remonti, nepabeigtās mācības, solījumi kādam, ko mēs neesam izpildījuši, neatbildētie e-pasti utt.
Beigtās zivis atņem enerģiju, jo mēs zemapzināti (dažkārt arī apzināti) visu laiku uz tām skatāmies un vēl šad tad arī uz sevi par tām pukojamies. Puspabeigtais remonts mājās ir tāda klasiska beigtā zivs.
Un tad beigtās zivis sakrājas veselās kaudzēs, jo mēs turpinām kādam (arī sev) visu kko solīt, kamēr vēl nav iztīrīts jau tā pārgruzītais beigto zivju paviljons jeb pabeigti iesāktie un pus-apdarītie darbi. Un tad cilvēks pārstāj zināt, ko viņa/viņš dzīvē grib. Bet ko tu vari daudz vairāk gribēt, ja beigto zivju paviljons jau tā ir pilns un mūsu psihe grib tikai vienu: neko jaunu vairāk negribēt. Beigtās zivis, bez šaubām, ir atsevišķa tēma, bet tagad par daudz nejaukāku lietu – projektu konglomerātiem, jeb saķepumiem.
Kas tas tāds ir? Tas ir tad, kad mēs sasienam kopā (intrapsihiski jeb mūsu iekšpasaulē) lietas, kuras nekādā gadījumā siet kopā nevajadzētu. Bet tas notiek un notiek masveidīgi!
Lūk TIPISKS piemērs. Ir ģimene, dzīvo dzīvoklī, kurš ir iegādāts par kredītu, kas jāmaksā. Ģimenes cilvēks iet uz darbu, kas ne pārāk interesē un patīk. Šis cilvēks gaida nedēļas nogali, kad varēs dzīvot un skumst katru svētdienu, jo tā ir pienākusi un rīt atkal jāiet uz darbu, JO KREDĪTS IR JĀMAKSĀ UN BĒRNI JĀBARO. Cilvēks iepērk loterijas biļetes un cer laimēt naudu, jo tad varēs samaksāt kredītu un atdot citus parādus un varēs aiziet prom no apnikušā/garlaicīgā darba un sākt savu biznesu.
Stāsts parasts, bet to lasot jau rodas tāda ‘klamzīga’ sajūta ar zināmu nolemtības piegaršu. Cilvēks galvā ir sasējis kopā projektus: „Mans neinteresantais darbs”, „Mans kredīts”, „Mani bērni”, „Manas cerības uz loteriju”, „Mans nākotnes bizness”. Izveidojas smagnēja struktūra, kas ir pataloģiski stabila.
Katra nopirktā loterijas biļete, kurā laimesta nav ir kārtējā vilšanās, kas tikai stiprina pārliecību, ka uz darbu būs vien jāiet un savu biznesu es sākšu kkad, kad tam būs enerģija un līdzekļi. Un ir pārliecība, ka dzīve ir tāda. REALITĀTE VISPIRMS RODAS MŪSU GALVĀS. Bet galvās ir smagnēji projektu kluči, kas patērē milzīgu enerģiju un cilvēka resursus. Tas ir kā klamzīgs auto, kurš rij šausmīgi daudz degvielas, bet knapi kust uz priekšu. Skaidrs, ka tas ir nogurdinoši.
Šie projekti viens no otra ir jāatsien galvā un tad ir pamatotas cerības, ka izmainīsies arī realitāte. Apskatīsim motivāciju dažiem no saķepušajiem kopā projektiem. ‘Es eju uz darbu, jo bērni taču ir jābaro’ – ja uz darbu neiešu, tad es un bērni cietīšu trūkumu. Samērā negatīva motivācija. Es pērku loterijas biļetes, lai man NEbūtu jāmaksā kredīts un NEbūtu jāiet uz apnicīgo darbu un es un bērni NEciestu trūkumu. Tad es atvēršu savu biznesu, lai man NEbūtu jāiet uz apnicīgo darbu utt.
Galvā jau ir izstrādāti tumši scenāriji, kas būs, ja es uz darbu neiešu. Motivācijas līmenī tad tiek apskatītas negatīvās bildītes, kurās atainoti badā esoši bērneļi, kas stiepj rociņas pretī jums un lūdzās pēc barības, un jūs vēl atceraties burvīgo latviešu dziesmiņu par circenīti aizkrāsnē...
Galvā ir arī uzmodelēta uzvarošā sajūta pēc vinnesta loterijā. Un nez kāpēc gandrīz visi šajā tipiskajā situācijā nokļuvušie zina, ar cik lielu summu viņiem PIETIKTU t.i. kādam vajadzētu būt minimālajam laimestam. Kā jums šķiet, cik liela būs iespēja laimēt loterijā to summu, ar kuru pietiktu? Hm, mani aprēķini rāda, ka varbūtība ir tuva nullei. Diemžēl. Kāpēc? Tāpēc ka roka un sirds, pērkot loterijas biļeti, ir smaga.
Apskatīsimies tālāk. Cilvēks vinnē loterijā, atdod kredītu un sāk savu biznesu. Palika vieglāk? .... Nu gaišāk ir. Mēs varam pat par laimīgo pilsoni nopriecāties, jo mācīts ir priecāties par citu veiksmi, jo tad pašam arī veiksies. Hehe, varbūt. Viss jau būtu labi, bet ir viens bet. Galvā šis projektu konglomerāts nekur nav pazudis. Agri vai vēlu tas sāks darboties. Tad būs jānodarbojas ar biznesu, lai pabarotu bērnus. Tiks paņemts cits kredīts utt.
Citi tipiski konglomerātu piemēri:
- Vot, kad atradīšu sev mīļāko, tad gan iešu uz aerobiku/sporta zāli. Un tad, ja tas otrs gribēs, taisīsim remontu mājās. Tagad vēl netaisīšu remontu, jo nezinu, vai palikšu šeit dzīvot, jo ja nu man mainās darba vieta vai es satieku mīļāko un man jādzīvo pie viņa/viņas. (Konglamerāts: mīļotais cilvēks, liekais svars, darba vieta, remonts, dzīves vieta).
- Esmu spēļu automātos zaudējis lielu naudu. Man ir parādi. Es gribu savai mīlotajai/savam mīļotajam nopirkt kko foršu vai aizvest kādā burvīgā ceļojumā, kuru citādi nevaru atļauties kā tikai vinnot automātos. Ar darbu tik daudz nopelnīt, cik man vajag - nevar. (Konglamerāts: spēļu automāts, mīļotais cilvēks, burvīgs ceļojums, parādi, nepietiekami apmaksāts darbs). Bieži mīļotie cilvēki pat pamet cilvēku, kuru ir samocījuši spēļu automāti. Kapēc pamet? Jo nogurdina otra cilvēka konglamerāts un SHĒMAS.
SHĒMAS MUMS IR GALVĀS UN PROJEKTU KONGLOMERĀTI IR NEEFEKTĪVI, toties ļoti ilgtspējīgi.
Atgriezīsimies pie tipiskās shēmas, kuru aprakstīju kā pirmo: apnicīgs darbs – ģimenes barošana – kredīts – loterija – savs bizness. Konglamerātos ir daudz nosacījumu. Ja neiešu uz darbu – nevarēšu atdot kredītu. Neatdošu kredītu – būs kkādas ziepes (atkal negatīva bildīte). Neiešu uz darbu – nepabarošu bērnus. Vinnēšu loterijā – uzsākšu biznesu. Uzsākšu biznesu – neiešu uz apnicīgo darbu utt. Kur ir nosacījumi, tur ir rezultāts. Nosacījums var piepildīties vai nepiepildīties.
Ja nosacījums nepiepildās (kā mēs to vēlamies) ir sarūgtinājums un vilšanās. Tad mums ir JĀPATĒRĒ MILZĪGA ENERĢIJA, LAI NEJUSTU RŪGTUMU UN VILŠANOS, mums sevi ir jāuzmundrina pirms katras loterijas biļetes iegādes, mums sevi ir ‘jāizslēdz’ katru dienu ejot uz neinteresanto darbu. Tā var paiet gadi un gadu desmiti. Kad es Anglijā izbaudīju iespēju pastrādāt rūpnīcā, tad tur bija cilvēki, kas gaudās par darbu, bet tajā rūpnīcā viņi jau strādāja 10 gadus. Var tikai pabrīnīties un pašausmināties. Iedomājieties kādus kalnus šis cilvēks būtu apgāzis, ja būtu lietojis savu enerģiju nevis uz sevis ‘izslēgšanu’ pirms katras darba dienas, bet kādā citādākā izpausmē.
Un tad ir darba tautas cerību stariņš un māneklis – loterija. Tā kā komēta atlidos un visu sakārtos (lasi – izjauks konglamerātu) un sāksies laimīgā dzīve.
Otrs mānekļa variants – pozitīvā domāšana. Cilvēks katru rītu izjāj savas nogurušās smadzenes ar pozitīvām mantrām, cerot ka tādā veidā viss sakārtosies, tikai jāiztīra prāts no negatīvisma utt. Tiek vizualizētas mašīnas un naudas čupas un ĢENERĒTA GANDRĪZ GARANTĒTA VILŠANĀS, kas tiek aizmālēta ar jaunu pozitīvās enerģijas devu. Tad jau masturbēt ir veselīgāk, lai arī Zālītis neiesaka.
Pozitīvā domāšana ir cool, ja galvā viss ir +/- kārtība. Pamata nekārtības rada tieši konglomerāti, beigtās zivis ar vilšanās, vainas, kauna un baiļu smaciņu, kā arī greizie uzstādījumi jeb neirozes. Visvienkāršāk ir tikt galā ar projektu klučiem un beigtajām zivīm. Projekti ir jāsien vaļā viens no otra. Ja loterija, tad loterija. Ja darbs, tad darbs.
Pa televizoru kkad, pāris gadus atpakaļ rādīja sievieti. Viņa bija vinnējusi ap 30 ledusskapju, 6 mašīnas, čupām naudas utt. Lauciniece, ja nemaldos vai no mazpilsētas. Bija ar viņu intervija. Sieviete teica, ka viņai loterijas patīk, tik nav vairs kur to visu likt. Visi radi ir jau ar jaunām veļas mašīnām un televizoriem, bet loterijas viņai vnk patīk. Viņa nesēja loteriju klāt citiem projektiem.
Ja tā padomā, kāpēc gan vajag uzkrāmēt sev tik lielu slodzi, katru dienu ejot uz darbu, domāt (zemapzināti un apzināti), ka bērni jābaro un kas būs, ja viņus nepabaros. Pietiek jau ar kredītu, kas ir slogs. Vieniem lielāks, citiem mazāks. Sloga smagums NAV atkarīgs no atdodamās summas, bet gan no attieksmes. Cilvēks, kas lec no tilta, neskaita, cik daudz naudas ir parādā. Tie ir zemapziņas procesi, kas nosaka mūsu attieksmi.
Tie ir arī zemapzināti procesi, kad mēs pārnesam smagumu no vienas lietas uz otru: kredīts jāmaksā, uz nepatīkamu darbu jāiet, bērni jābaro. Bērnu barošanai vajadzētu būt vieglai un jautrai, pričom te kredīts?? Kapēc jautro lietu – loteriju – padarīt smagu ar to, ka negribas iet uz nepatīkamu darbu? Vai sapratāt, par ko ir stāsts?
Atraisot projektu klučus mums atbrīvojas daudz enerģijas. Pēkšņi uz darbu aiziet ir vieglāk. Parādās pat spēks kādu jaunu darbu apskatīties un CV aizsūtīt. Pēkšņi var vinnēt loterijā, jo tas ir TIKAI prieka pēc. Kredīts vairs nešķiet kā tāda pātaga, kas dzen un dzen. Un raugi – parādās veidi un IDEJAS kā lietas var nokārtot. Kamēr rūc klamzīgais projektu konglomerātu drunduļets un rij 25l degvielas uz 100 km un brauc ar 10km/stundā ātrumu – savas IDEJAS galvā sadzirdēt ir ļoti grūti. Idejas rodas, bet SADZIRDĒT tās ir grūti Mums tikai šķiet, ka ideju kā risināt situāciju mums nav. Ir, bet mēs tās nedzirdam. Idejas var sadzirdēt tajā brīdī, kad pārstāj rūkt konglomerāta nejēdzīgais motors.
Jautājums likumsakarīgais. Kā atraisīt projektu konglomerātus? Nu vislabāk te der mākslas terapijas metodes. Arī tradicionālā psihoterapija, jo projektu kluči ir zemapzinātu procesu un norišu rezultāti. Protams var jau pats apdomāt savus konglomerātus un domās tos atraisīt, bet pašam ir grūtāk. Tas tāpat kā apgriezt sev matus vai salabot sev pašam zobus. Var, bet nav tik vienkārši/ efektīvi.
Savā praksē esmu gana redzējis visdīvainākos projektu klučus, kur cilvēki sien kopā visneiedomājamākās lietas un sapņus. Nekad neaizmirsīšu vienu interviju, kurā olimpiete teica, ka labošot zobus pēc olimpiādes, kurā cerot uz zeltu... Un ja zelts nebūs?
Nu jā, izlasiet varbūt vēl klāt pielikto rakstu par pozitīvo un negatīvo motivāciju. Ir baigā jēga šīs lietas sev galvā atrisināt. Tad arī nebūs baigā vilšanās, ja loterijas biļete izrādīsies tukša Toties bērnus barot būs prieks vienmēr, pat ja tagad darbs nav tas interesantākais. Lai veicas un izdodas!
__________________
Lūk vēlreiz raksts par pozitīvo/negatīvo motivāciju, ja kāds/kāda nav lasījis/lasījusi.
Visām hororskopu zīmēm. Par pozitīvo un negatīvo motivāciju, jeb kā lasīt horoskopus un kā labāk tos nelasīt. Kāpēc Andis Geste raksta ultra-pozitīvi.
Cilvēks domā un dara. Dažkārt dara un tad domā. Jebkurā gadījumā tiek pieņemti kkādi noteikti lēmumi. Mums ir tāds noteikts lēmumu pieņemšanas līmenis, kurš saucas MOTIVĀCIJAS LĪMENIS. Par to būs arī šis stāsts.
Lai izdzertu glāzi minerālūdens (kas?) mums ir tā jāpaņem rokā (ko darīt? kā darīt?), jāpieliek pie lūpām un jādzer. Lai tas notiktu ir jāzina KĀPĒC es to gribu vai negribu darīt. Tad lūk motivācijas līmenis ir KĀPĒC līmenis.
Lūk, piemērs! Mēs ejam pa pilsētu un pie krustojuma iedegas sarkanā gaisma un mēs apstājamies. Kāpēc? Jūs atbildēsiet: „Skaidrs kāpēc! Lai mani nenobrauktu!” ... Un šī atbilde ir par 90% slima!
Motivācijas līmenis ir mūsu dzīves pieredzes BILŽU GALERIJA. Mēs pieņemam lēmumus instinktīvi (reti) un mūsu pieredzes vadīti (bieži). Mūsu pieredze glabājas bilžu formā mūsu iekšējā bilžu galerijā. Piemērā ar sarkano luksafora gaismu ir tā:
- Negatīvā motivācija: es daru to (apstājos pie sarkanā), lai kaut kas NENOTIKTU. Respektīvi, es apskatos iekšējā bilžu galerijā kā izskatās nobraukts cilvēks ar izsķaidītām smadzenēm un baltu paladziņu, kas līķim uzklāts un izlemju, ka es negribu, lai tas ar mani notiktu, vismaz šobrīd - nē. Tāpēc es apstājos pie sarkanās gaismas. Viss jau būtu labi, bet es esmu apskatījis šo šausmu bildi UN SAJUTIS TO NOSKAŅU, KAS NO TĀS BILDES NĀK. Un tas ir par 90% slimi. Jo vairāk mēs apskatām negatīvās iekšējās bildes, jo smagāka paliek mūsu kopējā sajūta.
- Pozitīvā motivācija: es daru to (apstājos pie sarkanā), lai dzīvotu un priecātos. Es gribu jaunu auto, gribu aizbraukt uz Rio sambas festivālu, gribu uzkāpt Everestā utt., tāpēc es apstājos pie sarkanās gaismas. Es daru kaut ko (apstājos pie sarkanā), lai NOTIKTU kaut kas, ko es gribu, jo es ļoti gribu piedzīvot to, ko es apskatīju savā iekšējā bilžu pasaulē. Vairāk apskatot iekšējās pozitīvās bildes, rodas gaišāka un priecīgāka mūsu kopējā sajūta.
Rīcība viena (apstājos pie sarkanā), bet motivācijas dažādas. Mums ir vajadzīgas abas motivācijas (gan lai kkas notiktu, gan lai kkas nenotiktu). Tikai attiecībai ir jābūt 9:1 par labu pozitīvajai motivācijai. Realitātē ir savādāk. Diemžēl.
Esmu diplomēts psihoterapeits un daudz esmu strādājis ar grupām. Dažās grupās mēs nolēmām izpētīt abu motivāciju attiecību. Rezultāti bija bēdīgi – stipri dominēja negatīvā motivācija. Kronis visam bija lauku sieviete, kura slauca savas govis, lai tās nenosprāgtu!! (Nevis lai man būtu piens, kuru pārdot utt.)
Kad es rakstu horoskopus, es apzināti rakstu tos pozitīvā atslēgā. Kā jau iepriekš rakstīju, astroloģija NEVAR UN NEKAD NAV VARĒJUSI paredzēt notikumus. Nevienu pašu!!!!! Tā ir brutāla un naiva pieeja šai lietai. Astroloģija runā par noskaņām – arhetipiskām noskaņām. Ir pasaules mīti par neptūniem, ūdensvīriem, lilitām, marsiem, venērām u.c. meža dīvaiņiem. Mītos, notikumu veidā ir aprakstītas noskaņas. Paņemsim Jauno Derību. To lasot, cilvēkā rodas noteikts noskaņojums, noskaņa. Šī noskaņa ieplūst cilvēkā no kaut kurienes. No kurienes gan? No grāmatas? Nē!! Iedodiet to grāmatu paturēt rokās iezemietim. Viņam radīsies dīvaina, sausa objekta (grāmatas) noskaņa. Noskaņa nāk no arhetipiskā lauka (kolektīvās zemapziņas, cilvēces pieredzes utt). Tad, lūk! Astroloģija ir par mītiem, arhetipisko lauku un noskaņām (debesjuma laikapstākļiem).
Es apzināti izvēlos rakstīt par labo, kas iedvesmo, vai to, kas man šķiet iedvesmojošs. Tas ārstē negatīvās motivācijas slimību (arī manī).
Domājot par pozitīvo, cilvēks iededzina lampiņas, kas apgaismo gaišās un patīkamās bildes mūsu pieredzes galerijā. Šīs bildes tiek uzfrišinātas, tiek piekarinātas jaunas bildes. Domājot par negatīvo, skatoties šusmas televizorā, klausoties riebīgus stāstus no citiem, mēs iededzinam lampiņas zem negatīvajām bildēm un paši sevi indējam. Vistiešākajā nozīmē. Nu paņemiet vienu standart-māmiņu, kurai no skolas nav atnācis mājās bērns, pazudis uz 2 stundām, vēl pie kam bērnam ir izslēgts mobilais telefons. Kādas bildītes viņas iekšējā pasaulē iedegsies? Morgs, slimnīca, pedofils. Maz būs tādas māmiņas, kas pirmām kārtām padomās, ka gan jau bērnam tagad ir jautri un viņš/viņa ar draugiem māmiņām taisa dāvanas un neslēdz telefonu iekšā, jo dāvana vēl nav gatava. Nē!! Skaidrs, ka ar bērnu nav kārtībā. Un ja ir kārtībā, tad bērns būs jāsoda par māmiņas novešanu tuvu infarkta stāvoklim. Tā rodas pilnīga neuzticība pasaulei, jo iekšā tik spēcīgi ir izgaismotas negatīvās bildes. Negatīvajam nez kāpēc noticēt ir vieglāk. Tādu piemēru ir daudz: sieva/vīrs neceļ klausuli, tātad ar kādu pišās. Svešs cilvēks uz ielas uzdāvina konfekti, tad tajā konfektē kkas ir iestrādāts. Kāds vakarā pieklauvēja pie durvīm, labāk tad pat skaļi neelpot, lai nezina ka kāds ir mājās. Tas noteikti razbainieks. Utt., utt. Un no kurienes tās visas domas? No turienes! No motivācijas līmeņa izvērstās negatīvo bilžu galerijas. Saucās: skataties vairāk kriminalinfo, nūs drošāk dzīvot. Ā, pēdējo hītu es redzēju RIMI, kur sievietei puisis piedāvāja palīdzēt aiznest iepirkuma maisiņus līdz mašīnai. Sieviete sāka baurot pa visu veikalu, ka viņu grasās apzagt. Laikam tā ir radusies homoseksualitāte, nu vismaz Latvijā.
Es vēlreiz uzsveru: horoskopus ir jālasa kritiski. Ja tas sasaucas ar iekšējo pasauli, viss kārtībā! Ja nesasaucas, tātad šī noskaņa uz mani neattiecas. Horoskopos nav jāmeklē: būs vai nebūs. Būs, ja gribēsiet! Es cenšos nerakstīt par negatīvo. Es to pat lāga nesaredzu un negribu saredzēt. Esmu dzirdējis, ka kkur (laikam Sīrijā) iet karš. Es negribu tajā piedalīties. Ja visi cilvēki negribētu tajā piedalīties, karš beigtos tajā pat acumirklī. Pozitīvo noskaņu ķeršana un realizācija ir pasakaini skaista. Tā neitralizē negatīvo. Ja ar pozitīvo vien nepietiek, galējā gadījumā nāvi un postu var izsmiet. Nu atcerēsimies slaveno Limuzīnu: ...bija tāds gadījums, brauca žigulis, bet pretī samosvals. Žigulim apžilbināja acis... Runā vien, novērš domas...
Ja mūsu motivācijas līmenī nav pieredzes un attiecīgo bilžu – mēs rīkojamies instinktīvi. Tautā tas saucas: taustīties pa tumsu. Tā arī ir, mūsu motivācijas bilžu galerijā tad nedeg neviena lampiņa. Tur ir tumsa. Tad ir jāuzticas, ka PASAULE IR LABVĒLĪGA.
Ja par negatīvo motivāciju. Tā ir vajadzīga apm. 10% apmērā. Nevajag kāpt ārā pa logu no 7. stāva, nevajag likt kāju zem tramvaja riteņiem utt. Ir vajadzīgas DAŽAS negatīvas bildes ar uzrakstu ‘Uzmanību!’, kuras mūs tad arī pasargā. Bet šo bilžu nav nemaz tik daudz. Bet mums to ir daudz. Diemžēl.
Es rakstu pozitīvi, jo patiešām debesjums šad tad piedāvā kko tik interesantu, ka var tikai pabrīnīties! Un ja tas norezonē iekšpasaulē, tad vispār super. Ja nenorezonē, tad gan jau būs kkas vēl interesantāks, kas norezonēs. Un debesjums tuvākajā laikā skanēs ļoti koši un interesanti. Lai veicas mums ar visu skaisto!
Komentāri
Ierakstīt komentāru