Meitene, kas spēlējās ar uguni

Vēl pirms atvaļinājuma (kas nu jau ir beidzies), paņēmu izlasīt Stīga Lārsona "Millenimum" triloģijas otro grāmatu "Meitene, kas spēlējās ar uguni". Laikam jau labais laiks un dažādās aktivitātes darīja savu un man kaut kā nelasījās. Piezvanīju uz bibliotēku un pagarināju grāmatu, klausulē gan man nīgra biblotekāres balss ziņoja, ka šai grāmatai jau esot rinda izveidojusies un, ka šī ir vienīgā pagarināšanas reize(interesanti, kas gan viņai lika domāt, ka es to pie sevis taisos turēt mūžīgi). Tad nu lai laicīgi nodotu atpakaļ bibliotēkā, grāmatu centos izlasīt pēc iespējas ātrāk. Jā, iespējams tas kaut kā ietekmēja to, ka grāmatai pārskrēju gandrīz pa diognāli, bet kaut kas līdz galam nebija tai pašā darbā.
Šī grāmata bija turpinājums pirmajai grāmatai "Meitene ar pūķa tetovējumu". Kad to lasīju, biju stāvā sajūsmā (manas pārdomas šeit). Interesanti, vai tagad būtu tāpat?
Principā nebija jau slikti, bet... nu nezinu kaut kas bija pa daudz, iespējams apgrūtināja visi tie blakussižeti un garie savārstījumi, bija vietas, kur ritīgi laidu pāri. Bet sižetiski, autors ļauj ieskatīties Līsbetes dzīvē gadu pēc iepriekšējās grāmatas notikumiem. Un.. Līsbetei ir savi ienaidnieki, kas ir tīši/netīši atraduši labāko brīdi, lai atriebtos. Tā nu pēkšņi viņa kļūst par aizdomās turamo trīs slepkavībās, policija meklē Līsbeti, ļaunie arī nesnauž, bwt Līsbete joprojām ir tikpat paranoiski konspiratīva un ļoti labi tiek ar visu galā (pat pārāk labi, it sevišķi, kad grāmatas beigās Zala to sašauj galvā un aprok, viņa kā fēnikss izkārpaš no kapa un vēl gandrīz piebeidz Zalu). Autors šajā grāmatā atklāj mums kāpēc Līsbete ir tāda kāda tā ir un kas īsti nav labi ar viņas ģimeni.
Šausmu, vardarbības daudz, bet lai cik interesanti nebūtu, lasot to visu, vairs tik spēcīgas emocijas nepārņēma, kā tas bija pirmajā daļā. Varbūt notrulinās sajūtas un emocijas uz negatīvo, nezinu.
Ļoti iespējams, lai pabeigtu triloģiju, izlasīšu arī trešo grāmatu, bet to kaut kad vēlāk.