Kaina lāsts...pār grāmatu

Ak, mans Dievs! Ja es iepriekš domāju, ka Deivida Gibinsa "Atlantīda" nav diez ko laba grāmata piedzīvojumu grāmatu žanrā, tad es uzdūros kaut kam tādam, ko droši varu nosaukt par sliktu grāmatu (ok, subjektīvs vērtējums, protams). Un piedevām arī grāmatu izlasīju, jo jau biju tikusi tik tālu, ka bija stulbi mest malā un nesaprast kas tas ellē par tādu noslēpumu bija, kas prasīja tik lielu līķu kaudzi.
Tātad - Toma Noksa (Tom Knox) "Kaina lāsts" (The Marks of Cain).
Galvenais varonis čikstīgs advokātiņš, kuram vis dzīvē ir apnicis. Šim nomirst vectēvs un pirms nāves atstāj karti un šādas tāds norādes un lūdz noskaidrot kas īsti notika. Ā un divus ļimonus atstāja arīdzan. Patiesībā grāmatā ir arī otrs galvenais varonis, no alkoholisma apārstējies 40gadīgs žurnālists, kurš vislaik jūtas par kaut ko vainīgs. Abu galveno varoņu ceļi krustojas grāmatas beigu daļā. Vēl ir beibe, kas iesaistās noslēpuma izmeklēšanā kopā ar čīkstuli advokātu (kā man tā čīkstēšana domās visu grāmatas laiku besīja), salaiž ar šo un patiesībā nekas daudz par viņas iekšējo jūtu dzīvi tur nav pateikts, tik tādi fakti, ka ir pa pusei ebrejiete un patīk agresīvs sekss. Ok, lai nu tā būtu. Sliktais tēls ir vnk pataloģisks varmāka, sadists, kanibāls u.t.t. un beigās arī izrādās vēl pietiekami stulbs, lai uzķertos uz beibes viltību. Bet toties labo tēlu vajāšana un nostādīšanas dzīvību apdraudošās situācijās ir grandiozas. Beigas ir tādas kādām tām ir jābūt (lai gan man likās, varbūt autors varēja tomēr visus novākt, jo tas labi sakristu ar viņa slepkavniecisko pieeju un nenormālajām līķu kaudzēm, bet laikam jau grāmatas redaktori neļāva tā darīt).
Tātad, priekš manis par daudz vardarbības un veids kā tā bija aprakstīta nu tik tiešām mani satrauca (un es te iepriekš brīnijos kāpēc vardarbība Lārsona grāmatās mani vairs nesatrauc)un raisīja vēlmi pārtraukt lasīt.
Iespējams par vardarbību vēl vairāk nepatika abu galveno varoņu - vīriešu nemitīgā čīkstēšana savās galvās, ok, varbūt spiež uz sieviešu auditoriju norādot, ka vīrieši ir jūtīgi, bet nu te viņi ir par nenormāliem čīkstuļiem padarīti.
Sižets - nu tā, bija interesanti fakti un pagriezieni, bet ja būtu mazāk koncentrējies uz līķu kaudzēm,varbūt tas viss būtu baudāmāks.
Izlasot šo grāmatu jūtos patiesi atvieglota, ka grāmata piebeigta un zinu, ka šī autora otru latviski tulkoto grāmatu nelasīšu, sabojājies man viedoklis par šo autoru.