Skroderdienas Silmačos

Līgo/Jāņu svētki jau bez 5 minūtēm klāt. Un katru gadu šo svētku neatņemama sastāvdaļa ir Rūdolfa Blaumaņa luga "Skroderdienas Silmačos". Šogad Nacionālajā teātrī tā tika uzvesta no jauna Indras Rogas režijā.
Nedēļas nogalē, tad nu es ar skatīju jauno Sroderdienu versiju.
Principā tā kā šī izrāde ir bez maz vai ģeniāla un ārprātīgi tautā mīlēta, tad nu ar esmu redzējusi ļoti dažādas iestudējumu versijas ar dažādiem aktieriem.
Par šo versiju jāsaka, kolosāla! :) Man ļoti patika un aizrāva. Kaut ko tik temperamentīgu latviešu klasikā sen nebiju redzējusi. Protams, stāvot WC rindā pēc pirmā cēliena, varēja dzirdēt dažādus viedokļus, pat tādu, ka izrāde tāda krieviska uztaisīta, nu bet šajā gadījumā nevēlos piekrist. Manuprāt, ir atklāta kāda šīs klasiskās komēdijas slēptā puse - patiesa vitalitāte un zināms temperaments. Nu jā, kā gan ir iespējams dabūt gatavas visas tās trakulības, kas aprakstītas lugā, ja tam visam pieiet ar it kā tradicionālo latviešu bremzīgumu. Nu come on, tas kaut kā nelīmējas kopā.
Izrādes vizuālais aspekts bija panākts tāds daudzdimensionāls, gan dekorācijas, gan aktieri nebija vis ierastajā vienā plaknē, bet darbojās daudzos līmeņos.
Šogad kaut kā sevi pieķēru pie domas, ka šajā izrādē daudzum daudz sieviešu tēlu un visās viņās ir tas tradicionālais latviešu sievietes stiprums, kas "visu pate". Bet zināms jauninājums ir režisores centieni piešķirt tādu kā reizē trauslu, be tomēr diezgan kaprīzu sievisķību, kas tā humorīgi savīta ar klasisko tēlu interpretāciju. Nu kaut vai Antonija, jā, stipra sieviete, kura pati pie vietas noliek Aleksi, bet tai pat laikā viņā mājo temperaments un pāri plūstoša sievišķība, kas citos iestudējumos tā neizpaudās, jo šis tēls man asocējās ar nedaudz izmisušu sievieti, kas gan ir stipra un lepna, bet izmisīgi ķer pēc pēdējās iespējas.
Patīkami pārsteidza Elīnas tēla risinājums, parasti šis tēls tāds bāli pādzīvojošs pa skatuvi pāvietojas, bet šoreiz vismaz Elīnai bija piešķirtas tiesības uz ekspansīvu pādzīvošanu par sava mīļotā zaudēšanu, ja godīgi tas tik tiešām ir ticamāk, nekā sērīgi klīst apkārt.
Zāra ar šajā gadījumā no uz "augšu" nedaudz parautas šuvējas bija kļuvusi par nedaudz kaprīzu damīti, kas zin kā likt viņas Joskem par viņu domāt dienu un nakti.
Arī vīriešu tēlos bija šādi tādi neatklāti aspekti, taču ļoti interesani bija sasaistīta vide, tēli un garu pasaule veidojot harmonisku simbiozi.
Pašreizējā brīdī, rakstot šo tekstu, man fonā iet pagājuša gada pēdējās Skroderdienu izrādes ieraksts un lūk, kas jaunajā izrādē ir savādāks nekā iepriekšējās, tā ir krietni vien reālāka, jā visi leģendārie teksti skan krietni vien reālāk, salīdzinājumā ar klasisko "humora" interpretāciju.
Piekrītu, ne velti jaunās Skroderdienas ir nominētas šī gada "Spēlmaņu nakts" balvai.