Anatoms

Pagājušajā nedēļā, visa starpā, kādu vakaru pabeidzu jau pirms kāda laika iesākto Frederiko Andahazi "Anatomu" (The Anatomist).
Jāteic, bija laba grāmata.
"Anatoms Mateo Kolumbs iemīlas kādā bezdievīgi skaistā kurtizānē, taču viņa neatbild ar to pašu. Par anatoma uzdevumu kļūst noslēpuma atklāšana, kas liktu sievietei viņu iemīlēt un viņš to atrod. Tas izrādās nav nekas mistiski ezotērisks, bet gan drīzāk kaut kas fizikāls, ko līdz šim neviens nebija pamanījis. Viduslaiku anatoma Mateo Kolumba atklājums izraisa pamatīgas sekas, jo viņa dzīves laikā – renesanses Itālijā plosās inkvizīcija un uz sārta var sadegt par vismazāko nieku. Anatoma atklājums ir vislielākā mēroga ķecerība, jo viņš atklāj, ka sievietes uzvedību, veselību un garastāvokli kontrolē kāds brīnumains orgāns – Amor Veneris, jeb klitors."
Jā tik vienkārši, taču tai pat laikā darbā iepludināts ļoti daudz antīkās un viduslaiku zinātnes aspektu, kuros sākumā tik raiti vis neiebraucu, taču piespiežot sevi lasīt tālāk, nevis pašķirot nākamo nodaļu, kur norisinājās reālā darbība, beigu beigās nonācu pie reālas izpratnes kā tieši Viduslaikos tika traktēts vīrišķais un sievišķais. Nu jāteic, ļoti interesants skatījums, lai gan ne visam, protams, ar mūsdienu reālo izpratni ir iespējams piekrist. Bet ne jau par to stāsts.
„Anatoms” ir rakstnieka pirmais romāns, kuram 1996.g. Amālijas Lakrozes de Fortabatas fonds piešķīra galveno godalgu, tomēr darbs prēmiju tā arī nesaņēma, jo fonda priekšsēdētājs to uzskatīja par pornogrāfisku. Nu jā, kas nu kuram pornogrāfisks. Jāteic, ka manuprāt, tur no pornogrāfijas ne smakas, taču, kas mani šajā darbā īpaši fascinēja, bija tas, cik dažādi un tajā pat laikā ticami ir iespējams interpretēt cilvēka fizioloģisko dabu. Kā anatoms izskaidro sievietes un vīrieša dievišķo un fizioloģisko atšķirību, balstoties Aristotelī, taču tai pat laikā apvienojot to ar reliģijas aspektiem.
Tādi jau tie Viduslaiki acīmredzot bija.