Mirušās dvēseles

Vakar biju skatīt Nacionālajā teātrī veidoto Kirila Serebreņņikova izrādi "Mirušās dvēseles". Jāteic, ar Gogoļa klasiku iepazinusies nebiju, līdz ar to intriga kāpēc tiek pirktas un pārdotas mirušās dvēseles bija divtik liela un patiesībā, iespējams tāpēc bija tik interesanti skatīties.
Izrāde bija spilgta, dinamiska un savā ziņā baisi komiska. Var palasīt netā atsauksmes un recenzijas, principā tām varu piekrist.
Vēl interesantāku to visu darīja fakts, ka principā pats teātris bija atdzīvojies.
Ko es ar to domāju?
Nu to, ka pēdējos gados apmeklējot Nacionālo teātri, nu tur ir jūtams tāds atmosfēras sanīkums. Ne visas biļetes ir izpārdotas, līdz ar to burziņš strapbrīžos nav tāds, kā piemēram, JRT. Negribu te nevienu diskriminēt, bet daļēji jau aizejot uz teātri, tu ej uz citiem paskatīties un sevi parādīt. Līdz ar to iepriekš, bieži vien es tur biju jaunākā un skaistākā (o, kāds iedomīgums :) )apmeklētāja. Nu vispār es ar to gribēju teikt, ka principā, izrādes NT pārsvarā apmeklē vecākās paaudzes cilvēki.
Bet šoreiz, o, bija kur acis piesiet, paskatīties uz štātītēm, to kādas nu kurai brošas, žabo un visi citi fiņķekļuški, kas nu šobrīd ir modē. Vecuma grupas dažādas. I pat "Ugunsgrēka" Leoniņš(nu Ģ.Ķesteris) ar savu šķirto sievu bij atnācis un īsi pirms izrādes sākuma demonstratīvi stūmās garām jau sēdošajiem skatītājiem, lai tiku uz savām vietām.
Jā, bet par izrādi. Nu principā, vienmēr jau pašam jāredz, lai varētu spriest vai patīk, vai nē. Taču es tomēr iesaku noskatīties. :)