Vīnes meža stāsti

Pirms Nacionālās teātra izrādes "Vīnes meža stāsti" izlasīju recenzijas, jo mani bažīgu darīja, tas, ka uz šo izrādi visur sludināja, ka var nopirkt biļetes ar 50% atlaidi. Nu recenzijas, nebija neko labās jāteic, tāpēc izradi gaidīju ar bažām.
Par sižetu: Viņa – vienkārša leļļu veikaliņa pārdevēja meita Marianne. Viņš – gaļas skārņa īpašnieks Oskars. Abi mīl viens otru un svin saderināšanos, jo veikaliņi atrodas līdzās un abi viens otru pazīst no bērna kājas. Un tad iejaucas liktenis jeb azartiskais laimes meklētājs Alfrēds. Alfrēdam šķiet, ka laime varētu būt nevis viņa pašreizējā uztura un pajumtes devēja Valērija, bet jauniņā Marianne. Sabrūk divi attiecību stāsti, un sākas teātra izrāde... par dzīvi.

Vispār jau pirmais cēliens bija pat tīri tā neko, tomēr otrais kaut kā bija tik lēns, ka man uznāca miegs un viss jau pēc garās darba dienas bija apnicis. Varbūt izrādei nebija tas slikākais vēstījums, tomēr vizuālā vide nomāca un otrā cēliena risinājums garlaikoja.
Kāpēc Nacionālajā teātrī pēdējā laikā nav labu un saturīgu izrāžu?