Meitene, kas iemācīja man smieties

Atkal sagribējās ko romatisku, līdz ar to paņēmu bibliotēkā Džūdas Devero (Jude Deveraux) grāmatu "Meitene, kas iemācīja man smieties" (Stranger in the Moonlight).
Tad nu tā, agrāk man ļoti patika autores darbi, bet nu esmu spiesta secināt, ka laikam savu pulveri autore ir izšāvusi, vai arī lielā pieprasījuma vai stingrā kontrakta dēļ ar izdevniecību ir sākusi rakstīt kaut ko, lai tikai būtu.
"Kima ir veiksmīga rotu māksliniece un vada juvelierizstrādājumu veikalu, taču personiskajā dzīvē viss nav tik spoži. Viņas laime ir tikpat tāla kā vasara bērnībā, kas pavadīta kopā ar Trevisu Meritu, kurš noslēpumaini ieradās Edilīnā kopā ar māti un tikpat spēji no tās pazuda…"
Tā, gaidīju lielo intrigu un storiju, bet viss kaut kā tik vienkārši iesākās un pliekani beidzās. Visi sapārojās, laimīgi.
Vienīgi, kas tas pa murgu, ka galvenā vīrieškārtas varoņa pēkšņi satiktais pusbrālis 15 minūšu laikā satiekot meiteni jau ir paspējis piedzīvot jumta iebrukšanu, savainošanos un lūgt šamās roku, solot mīlēt to forewer. Veeeeee!