Ragana kastaņkokā (V)

Kad ceļš pilns ar ceļazīmēm, pēkšņa to neesamība rada neviltotu izbrīnu un pat apjukumu, kā vai tad beidzās? Arī viņa jutās nedaudz apjukusi. Pēkšņi viss bija tik rāmi un mierīgi. Tomēr...visumam bija kas padomā...
Kādā agrā rītā uz neilgu mirkli viņa ieraudīja Viņu. Viņa zināja, ka Viņam tā ir jāizskatās. Jā, tāds viņš būs, varbūt ne konkrēti redzētais, bet kāds cits, bet viņš tāds būs. Vīzija? Nu jā. Bet kā tad savādāk zinās, ka tas ir tas, kam vajag būt.
Nu ja, kāds acīmredzot klusiņām auda tīklus, tos smalkos neredzamos, kas saista kopā cilvēkus un palīdz atrast ceļu vienam pie otra. Bet nu laikam jau vēl kādam laikam jāpaiet, līdz darbiņš būs padarīts. Aušana tomēr nopietna lieta.
Bet kastaņkokos brieda mazi kastaņu ezīši un no raganas joprojām nebija ne miņas. Dzīve pamazām iegriezās tur, kur tai sen jau vajadzēja būt.