Murakami un Sputnik Sweetheart

Atkal laiks Murakami. Šoreiz "Mīļotais sputņiks" (Sputnik Sweetheart).
Intrigai citāts no grāmatas.
"Sava mūža divdesmit otrajā pavasarī Sumire (japāniski tā dēvē vijolīti) pirmoreiz iemīlējās. Tā bija kvēla mīlestība - īsta viesuļvētra, kas brāžas pāri plašam līdzenumam, gāžot zemē vai raujot gaisā visu, kas gadās ceļā, un, bezjēdzīgi plosot paķerto, neatstāj aiz sevis nevienu neskartu vietiņu. Tad, nemazinot savu varenību, pārjoņo pāri okeānam, lai cietsirdīgi sagrautu Ankorvatu*, nosvilinātu Indijas mežus līdz ar visiem žēlumu pelnījušajiem tīģeru bariem un beidzot, pārvērtusies Persijas tuksnešu smilšu virpulī, aizbērtu kādu turienes eksotisko cietokšņpilsētu. Patiešām brīnišķīga, pieminekli pelnījusi mīlestība. Bet iemīļotā persona bija septiņpadsmit gadus vecāka par Sumiri un jau precējusies. Turklāt jāpiebilst, ka tā bija sieviete, - ar sievieti viss sākas un viss (gandrīz viss) arī beidzas."
Lai gan...patiesībā grāmata ir par vīrieša sajūtām mīlot, zaudējot, esot kopā, bet paliekot vientuļam un vispār par vientulību kā tādu kopumā.
Kā arī, kas šoreiz grāmatas beigās aizķēra mani, bija tas, ka kaut ko piedzīvojot un/vai pārdzīvojot mēs mēdzam zaudēt daļu no sevis, dažreiz tas ir neatgriezeniski un nelabojami, dažreiz ne...bet dažreiz mēs tikai šādi varam atgūt savu zaudēto/noslēpto būtības daļu.