Dejo...Murakami...Dejo...

Tā, es to beidzot izdarīju! Izlasīju Murakami "Dejo dejo dejo"(Dance Dance Dance). Patiesībā gāja ilgi (salīdzinoši tam kā es parasti lasu) un dažbrīd pat grūti, bet visa beigās ir tāds vieglums, tāds vieglums.
Grāmatas galvenais varonis tas pats, kas bija jau sastapts "Aitas medīšanas piedzīvojumos". Taču iestidzis savā personīgajā eksistenciālajā krīzē. Jo kā nu ne, ir darījis darbu kas nav tā vērts (kolosāls termins par kultūras sniega šķūrēšanu), zaudējis sievu un saistībā ar iepriekšējo stāstu piedzīvojis gana lielu emocionālo satricinājumu.
Tālāk citēšu Viestarta Gailīša recenziju(27.09.2008.) šai grāmatai, jo ja reiz kāds ir uzrakstījis tik trāpīgas lietas, kādēļ censties to kaut kādā veidā uzrakstīt vēlreiz.
"Kā īsts Murakami dīvainis risinājumu krīzei galvenais varonis rod simboliskā gājienā — atgriezties paplukušajā viesnīcā Delfīns. Tur viņš cer satikt sievieti, kas reiz viņu aizveda uz minēto viesnīcu — ne jau kaut kādu romantisku čiepiņu, bet augstas klases prostitūtu, ar ko viņš ir padzīvojis kopā pāris mēnešu, tā arī neuzzinādams viņas vārdu. Nokļuvis vajadzīgajā vietā, viņš redz, ka viesnīca pārveidota par luksusa iestādi ar tādu pašu nosaukumu. Ļoti aizdomīga ir tās darbinieku izvairīšanās, kad viņš prašņā par iepriekšējo viesnīcu. Izrādās, tajā visā bijusi iejaukta augstākās klases korupcija, kaut kāda mafija, bet ne tikai...
Sievieti viņš šikajā viesnīcā vairs nesastop, taču melnas scēnas no šausmenes piedzīvo gan. Viesnīcā viņš arī saņem spriedumu no ļoti savāda tēla, iepazīšanās ar kuru lai paliek lasītāju ziņā: "Tu vienmēr esi bijis tai (viesnīcai Delfīns) piederīgs un vienmēr būsi. Te viss sākas, te viss beidzas. Šī ir tava vieta. Vienmēr."
Dvēseles stāvoklis, kas pielīdzināms viesnīcai, kur visi nāk un iet, bet varonis vienmēr paliek — tas ir ļoti raksturīgi Murakami. Tālāk viedais vīrs/radījums Murakami varonim saka: "Tu esi apjucis. Pats nesaproti, ko meklē. Tu esi nomaldījies un turpini maldīties." To Murakami lasītāji arī labi zina, jo nomaldījušies ir visi Murakami varoņi. Te jāpiezīmē, ka viņš pieder vecajai viesnīcai Delfīns, ne jaunajai — bezpersoniskajai, pelēkajai, vientuļajai pasaulei, no kuras modernais cilvēks tā baidās, tai, kas līdzinās pamestai blokmājai.
Taču otra pasaule, kurā galvenais varonis dzīvo reāli, kaut arī gaiša un moderna, arī ir "līķis" — it sevišķi ar apnicīgajām atsaucēm uz popkultūru un zīmoliem, visiem tiem makdonaldiem, Converse čībām un Armani šlipsēm. Varonim ir divi draugi, kuriem grāmatveži cītīgi atgādina, lai viņi tērē vairāk naudas. Šķiet, nauda ir vienīgais, kas šī romāna tēliem netrūkst.
No modernā cilvēka vientulības, mistikas, detektīva un ekscentriskiem tēliem Murakami auž tik atmosfērisku un aizraujošu romānu, ka to grūti nolikt malā. Spriedzei piepalīdz arī tādi (ne vienmēr psiholoģiski pārliecinoši) tēli kā Aituvīrs, gaišredzīgā Juki (trīspadsmit gadu veca meitene, ar kuru viņam veidojas aizdomīgas attiecības, bet, viss kārtībā, tomēr neizveidojas), augstākās klases prostitūta Meja, kas tiek noslepkavota, un Hiraku Makimura — slavens literāts, reiz nodēvēts par literatūras brīnumbērnu, bet tagad visus garlaiko ar saviem romāniem. Acīmredzot pats Murakami, taču šajā gadījumā paškritika ir pārspīlēta."
Kopumā jāteic, laikam dzīves ritums un kopējais emocionālais stāvoklis man arī lika šo grāmatu lasīt tik ilgi un samocīti, lai beigās saprastu, ka jā, dzīve reizēm ir tāda kāda tā ir un kamēr tu pats neatmet visu lieko(tā teikt neatbrīvojies no līķiem citā pasaulē), tu nevari būt šeit un tagad, un ļauties visam tam īstajam kas ar tevi notiek un iespējams vēl notiks.