Veronika decides to die

Man vienmēr ir patikusi Paulu Koelju daiļrade. Tajā ir kaut kas nu tāds īsti vārdos neizsakāms.
Vairāk kā pusgadu manā gultas galā stāvēja vēl neizlasītā "Veronika grib mirt" (Veronik decides to die) un kaut kā nebija ne mazākās vēlmes to lasīt, taču kādā jūnija naktī es pēkšņi sāku to lasīt. Jā, laikam visam savs laiks.
Izlasot secināju, ka šī man laikam ir vistuvākā no Koelju daiļrades, jo principā tā ir par mani un maniem "tarakāniem" galvā. Veronikā ir kaut kas tik ļoti pazīstams un tuvs, es pazīstu viņas izjūtas, domas un zinu kā viņa jūtas. Protams, ir daži aspekti, kas atšķiras, taču kopumā darbs bez maz vai par mani un jāteic, ka kopumā lai gan tas nav iepriecinoši, tomēr tas ir pamācoši un ļāva man daudz ko saprast par sevi un apkārtējo pasauli.

Filmu es noskatījos jau tad kad biju izlasījusi pusi no grāmatas un jāteic, ka tā bija lēna, plūstoša un izjusta, taču man šķiet tiem, kas nav lasījuši šo darbu tā varētu likties nedaudz nesaprotama, jo filmā bija uzsvēti noteikti akcenti, kas spilgti izpaužas grāmatā un iekļaujas stāsta nosakņā un idejā, taču nezinātājs filmā to varētu, iespējams, nesaprast vai nepamanīt vispār.
Jāpiekrīt paša Koelju teiktajam, ka Sāra Mišela Gellāra ir vienkārši lieliska Veronika.