Laimes monitorings

Olimpiāde un nesenā slimošana ir pielikusi nelielu punktu manai vēlmei un spējai kaut ko rakstīt. Njā, man pēdējo nedēļu vislabāk ir paticis - gulēt.
Tagad, kad esmu atpakaļ darbā, šeit sastopamā darba apjoma dēļ, man arī diez ko viss negribas kaut ko citu darīt (nu varbūt noskatīties kārtējo iepirkšanās pavēlnieču sēriju).
Tātad, šoreiz bibliotēkā paņēmās kaut kas no latviešu literatūras - Laura Dreiže "Laimes monitorings".
Laikam var pieskaitīt pie distopijas žanra vai vismaz pie kaut kā, kas apraksta pasaules drūmo nākotni. Grāmatas sākumā atklājas, ka ir tāds mistisks Laimes monitoringa busiņš, kurš braukājot pa Mertopoles nomali savāc tur visu dzīvoošo bēdas un ciešanas. Ir divas komandas, kas grib pietuvoties busiņam un saprast, kas tas īsti ir. Galvenā varone Eiverija pēc savas komandas vadoņa un viņas brāļa(kas vispār kā normālā ziepenē nemaz nebūs viņas brālis) pieņemta nepareiza lēmuma, kas apdraud otras komandas dalībnieka dzīvību aiziet no komandas un pievienojas otrai. Tad nu stāsta lielāka daļa ir par to, kā viņa tur dzīvo, kas notiek, arī puisis glīts no vaiga un super pacietīgs pret Eiverijas raksturu parādās. Nebija jau slikti, bet tās beigas bija tik sasteigtas un intrigas atrisinājums, kas tad ir tas busiņš vispār laikam bija iecerētas kā deus ex machina, bet izskatījās nedaudz stulbi(ak citplanētieši, ko tu neteiksi). Jā, un autore ir atstājusi brīvu vietu, lai rakstītu turpinājumu, jo tajā pēdējā ierakstā parādās informācija no nākotnes par paveikto, līdz ar to sējot intrigu, ka varbūt būs vēl. It kā nebija slikti, tomēr kaut kā līdz galam nepavilka.
Bet visā visumā jāatzīst, ka jaunie latviešu rakstnieki ir samērā interesanti un pietiekami daudzsološi, lai to darbus izlasītu.