Meklēju īstu vīrieti nevis princi
Stāstiņš ņemts no draugiem.lv dzīlēm. Autors nav īsti zināms.
- Princese! Princese! - Iebļāvās kāds pie logiem. - Princese šeit dzīvo?
Viņa smagi nopūtās un noliecas pāri balkonam: - Ko tu gribi?
Lejā bija princis. Standarta princis, bruņas un uz zirga: - Princese, es saku, šeit dzīvo?
Viņa sarāva pieri un bez aizķeršanas atbildēja: - Rīt nāciet, princese vazājās pa mežu!
Princis apstulba, taču drošības pēc izvilka no kabatas sarullētu gleznu, un salīdzinot ar blondu galvu uz balkona, priecīgi atbildēja: - Es zinu, ka tā esi tu! Tu esi princese, kāpēc melo?
Princese uzvilka šalli un izspieda: - Tātad prom neiesi. Nu?
Princis spītīgi purināja galvu: - Protams, ka ne! Es atbraucu precēties! Atver man!
- Nu, ja precēties - tad nāc iekšā. Tikai uzmanīgi ar driķeri, jo dažreiz ieķeras un nenostrādā, nav kas ieeļļo - paskaidroja princese, un pazuda no balkona pilī.
Pēc pusstundas cīņas ar driķeri, princis beidzot iegāja viņas plašajā istabā, kur viņa sēdēja pie loga, rokās turot ar nepabeigtu koka priekšmetu, un cenšoties kaut ko no tā izgriezt. Tiklīdz princis parādījās, viņa paskatījās uz viņu un teica pierē: - Tev gadījumā nav līdzi kalts?
Princis apstulbis. Viņa lādes bija pilnas ar dārgakmeņiem un visāda veida juvelierizstrādājumiem, bet tikai ne kalts.
- Nu, ja jau nav, tad jau nav - atbildēja princese un painteresējas vēlreiz: - Tātad precēties?
Princis atgriezās realitāte: - Dārga princese, ziņā par tavu skaistumu un prātu, ir sasnieguši mūsu valsti un es nolēmu, ka tev jākļūst manai sievai!
- Princi mīļais, es tevi redzu pirmo reizi mūžā, un ziņas par tavu skaistumu un prātu, nekad nav sasniegušas mani - nobēra princese riebīgā tonī, taču pēc neilgas pauzes piebilda: -Nevaru es tagad. Man drīz jādodas gaisa balonu sacensībās, tad kanoe brauciens, man jāgatavojas. Un tad vel ta koka figūru izstāde...
Nu princis stāvēja pilnīgā nesaprašana. Viņš taču to visu bija iedomājies pavisam savādāk. Princese krīt viņa apskāvienos, saka jā dārgais un viņi abi dzīvo līdz mūža galam, nevis prasītu kaltu un pārskaitītu kaut kādus neiedomājamus laika pavadīšanas veidus.
Kā lai paskaidro tēvam, ka atgriezies bez sievas, nu neteikt taču taisnību - viņš domāja
Princese, ka zinādama par viņa domām, uzreiz nobēra : - Jā, jā, mans tēvs arī vienmēr sūdzas, ka labāk būtu dzimis dēls nevis nezin kas, kurai precības ir pie pakaļas - Varbūt mēs varam pateikt, ka esmu iemīlējusies kādā citā?
Princis paraustīja plecus: - Kādas muļķības! Mīlestība. Sakiet, lūdzu, ko vel nē. Nē, kad runa ir par divu karaļvalstu politiku, tur nav vietas mīlestībai, un mans tēvs neticēs, taču es laikam iemīlējos jūsos.
Princese apklusa, paskatījās uz viņu uzmanīgāk: - Nu tu arī neesi nemaz tik slikts, taču man tie gaisa baloni, kanoe...
- Un koka griešanas izstāde! – dusmīgi izspļāva princis. - Tu gadījumā ar drakoniem nelido arī brīvā laikā?
- Nu kāds tu man esi gudrs – priekpilnā balsī iebļāvās princese: - Saki tēvam, ka mani nozaga pūķis. Ar trīs galvām, un tev jāiet mani glābt! Pūķis tieši man ir parāda, jo zaudēja kārtīs aizvakar, es pie viņa pagaidām pasēdēšu, bet tad jau viss pierimsies un ap ziemu visi par precībām aizmirsīs.
Princis uzklausīja, pamāja ar galvu un ar vārdiem: - Bet ideja! Un ar tādu pat nav kauns doties mājup! – noleca pāri balkonam, uzkāpa uz zirga un aizjāja.
Princese atmeta ar roku viņa virzienā un iebļāvās pakaļ – Un pasaki tēvam, ka pūķi var tikai ar kaltu pieveikt.
Apsēdusies pie loga viņa domāja: - Visi viņi vienādi! Vismaz viens būtu iesitis ar dūri pa galdu un pateicis „nekādi nafig gaisa baloni vai pūķi, princese tu vai kas?”. – Nē, visi notic un aizbrauc, atstājot mani te vienu ar koka izstrādājumu. Jāiet laikam salabt ar to raganu, kaut viņa nosprāgtu, vienu reizi viņu pliku pēc pirts ieraudzīju un viss, - „esi nolādēta, lai tev visu laiku ar koka izstrādājumu tusēt, kamēr gaidi īstu vīrieti”. Moška sanāks salabt. Jā nu nē, tad varbūt vismaz kaltu iedos.:)
- Princese! Princese! - Iebļāvās kāds pie logiem. - Princese šeit dzīvo?
Viņa smagi nopūtās un noliecas pāri balkonam: - Ko tu gribi?
Lejā bija princis. Standarta princis, bruņas un uz zirga: - Princese, es saku, šeit dzīvo?
Viņa sarāva pieri un bez aizķeršanas atbildēja: - Rīt nāciet, princese vazājās pa mežu!
Princis apstulba, taču drošības pēc izvilka no kabatas sarullētu gleznu, un salīdzinot ar blondu galvu uz balkona, priecīgi atbildēja: - Es zinu, ka tā esi tu! Tu esi princese, kāpēc melo?
Princese uzvilka šalli un izspieda: - Tātad prom neiesi. Nu?
Princis spītīgi purināja galvu: - Protams, ka ne! Es atbraucu precēties! Atver man!
- Nu, ja precēties - tad nāc iekšā. Tikai uzmanīgi ar driķeri, jo dažreiz ieķeras un nenostrādā, nav kas ieeļļo - paskaidroja princese, un pazuda no balkona pilī.
Pēc pusstundas cīņas ar driķeri, princis beidzot iegāja viņas plašajā istabā, kur viņa sēdēja pie loga, rokās turot ar nepabeigtu koka priekšmetu, un cenšoties kaut ko no tā izgriezt. Tiklīdz princis parādījās, viņa paskatījās uz viņu un teica pierē: - Tev gadījumā nav līdzi kalts?
Princis apstulbis. Viņa lādes bija pilnas ar dārgakmeņiem un visāda veida juvelierizstrādājumiem, bet tikai ne kalts.
- Nu, ja jau nav, tad jau nav - atbildēja princese un painteresējas vēlreiz: - Tātad precēties?
Princis atgriezās realitāte: - Dārga princese, ziņā par tavu skaistumu un prātu, ir sasnieguši mūsu valsti un es nolēmu, ka tev jākļūst manai sievai!
- Princi mīļais, es tevi redzu pirmo reizi mūžā, un ziņas par tavu skaistumu un prātu, nekad nav sasniegušas mani - nobēra princese riebīgā tonī, taču pēc neilgas pauzes piebilda: -Nevaru es tagad. Man drīz jādodas gaisa balonu sacensībās, tad kanoe brauciens, man jāgatavojas. Un tad vel ta koka figūru izstāde...
Nu princis stāvēja pilnīgā nesaprašana. Viņš taču to visu bija iedomājies pavisam savādāk. Princese krīt viņa apskāvienos, saka jā dārgais un viņi abi dzīvo līdz mūža galam, nevis prasītu kaltu un pārskaitītu kaut kādus neiedomājamus laika pavadīšanas veidus.
Kā lai paskaidro tēvam, ka atgriezies bez sievas, nu neteikt taču taisnību - viņš domāja
Princese, ka zinādama par viņa domām, uzreiz nobēra : - Jā, jā, mans tēvs arī vienmēr sūdzas, ka labāk būtu dzimis dēls nevis nezin kas, kurai precības ir pie pakaļas - Varbūt mēs varam pateikt, ka esmu iemīlējusies kādā citā?
Princis paraustīja plecus: - Kādas muļķības! Mīlestība. Sakiet, lūdzu, ko vel nē. Nē, kad runa ir par divu karaļvalstu politiku, tur nav vietas mīlestībai, un mans tēvs neticēs, taču es laikam iemīlējos jūsos.
Princese apklusa, paskatījās uz viņu uzmanīgāk: - Nu tu arī neesi nemaz tik slikts, taču man tie gaisa baloni, kanoe...
- Un koka griešanas izstāde! – dusmīgi izspļāva princis. - Tu gadījumā ar drakoniem nelido arī brīvā laikā?
- Nu kāds tu man esi gudrs – priekpilnā balsī iebļāvās princese: - Saki tēvam, ka mani nozaga pūķis. Ar trīs galvām, un tev jāiet mani glābt! Pūķis tieši man ir parāda, jo zaudēja kārtīs aizvakar, es pie viņa pagaidām pasēdēšu, bet tad jau viss pierimsies un ap ziemu visi par precībām aizmirsīs.
Princis uzklausīja, pamāja ar galvu un ar vārdiem: - Bet ideja! Un ar tādu pat nav kauns doties mājup! – noleca pāri balkonam, uzkāpa uz zirga un aizjāja.
Princese atmeta ar roku viņa virzienā un iebļāvās pakaļ – Un pasaki tēvam, ka pūķi var tikai ar kaltu pieveikt.
Apsēdusies pie loga viņa domāja: - Visi viņi vienādi! Vismaz viens būtu iesitis ar dūri pa galdu un pateicis „nekādi nafig gaisa baloni vai pūķi, princese tu vai kas?”. – Nē, visi notic un aizbrauc, atstājot mani te vienu ar koka izstrādājumu. Jāiet laikam salabt ar to raganu, kaut viņa nosprāgtu, vienu reizi viņu pliku pēc pirts ieraudzīju un viss, - „esi nolādēta, lai tev visu laiku ar koka izstrādājumu tusēt, kamēr gaidi īstu vīrieti”. Moška sanāks salabt. Jā nu nē, tad varbūt vismaz kaltu iedos.:)
Komentāri
Ierakstīt komentāru