Dienvidfrancijas bardaks

Pagājušajā nedēļā garām ejot Zvaigznes ABC grāmatnīcai, ņēmu un iegāju un izmantoju lielisko atlaižu piedāvājumu. Mans guvums - trīs grāmatas 3,50 Ls apmērā.
Izlasīju pirmo - Agneses Jaunas "Mana Francija jeb Ardievu, sniegs!".
Grāmatiņa neliela, vienā vakarā izlasāma un maksāja arī 0,50 Ls.
Kādu laiku jau solos izlasīt kaut ko no latviesu autoru darbiem, bet nav sanācis, līdz ar to, tagad labojos.
No grāmatas anotācijas uzzzinu, ka "Agnese Jauna dzimusi 1974. gadā Dobeles rajonā Aucē. Pēc latviešu literatūras studijām LU Filoloģijas fakultātē viņa izlēma apceļot pasauli un palika uz dzīvi Vācijā, kur studēja sociālpedagoģiju un "vācu ikdienu". Pēc 10 gadu "īstās mājvietas" meklējumiem dažādās Vācijas vietās, piedzīvojumu un eksotikas alku vadīta, nolēma pārcelties uz Dienvidfranciju, kur piedzīvoja kultūršoku. No atvaļinājumiem iemīlētā Francija pēkšņi atklājās kā līdz šim nepazīta planēta, kur katru dienu no jauna bija jācīnās ar franču paradumiem, likumiem un īpatnībām. Par spīti ikdienas grūtībām Agnese nezaudēja optimismu, mēģināja iemīlēt Franciju un galu galā atrada dzīves viduspunktu šīs zemes austrumos, kur joprojām dzīvo kopā ar ģimeni."
Grāmata gan īpaši plašāku ieskatu nedod par autori, bet šādas tādas lietas jau ir nojaušamas. Tātad, stāsts par to, kā autore vīlās Dienvidfrancijā. Nu ko lai saka, cik ir dzirdēts no paziņas, kas 2 gadus nodzīvojis Parīzē, frančiem kažokā ir neviena vien uts (hā, un galvās arīdzan), jā, viņi mēdz būt slinki, šmucīgi un jūtas kā pasaules nabas. Tādi nu viņi ir, neko padarīt. Katrai nācijai sava iezīme. Un ja reiz autore bija gana labi integrējusies vācu vidē, tad tik tiešām tas viss par ko viņa iespringa varētu būt gana nepanesams.
Vienmēr ar interesi lasu cittautiešu noverojumus par latviešiem un to dīvainībām, galu galā, te esot jau liekas, ka tas normāli, bet nu no malas, ei tu sazin kā.