Ceļojums iztēlē

Mana pēdējā izlasītā grāmata 2011. gadā bija Karinas Milleres (Karin Muller) "Pa inku ceļu" (Along The Inca Road). Pabeidzu pēdējās nodaļas 31. datuma pēcpusdienā, gaidot, kad izcepsies plātsmaize.
Sen nebiju lasījusi ceļojumu grāmatas un jāteic jau biju aizmirsusi, cik patiesībā foršas tās ir.
Tās ļauj neklātienē ceļot kopā ar autori un gūt jaunus iespaidus.
Iedvesmojošs bija sākums, kur autore tīri "The Secret" stilā aprakstīja savu sapni doties ceļā pa seno inku ceļu un to, kā viņai sanāca tikt līdz brīdim, kad viņa reāli devās ceļā. Domu un pārliecības spēks rullē.
Par pašu inku ceļu zināju samērā maz, jo skolā kaut kā ar šo vēstures daļu mums tur neviens diži neaizrāvās, Jā, bija tādi inki, kuriem bija impērija Dienvidamerikas kontinenta garumā, jā, nu iekaroja viņus spāņu konkistadori, izlaupīja un paverdzināja, un viss.
Šajā grāmatā autore iepina arī izglītojošus faktus no vēstures, kas nu palīdzēja gūt plašāku priekšstatu par to, kas tie tādi inki īsti bija, taču tai pat laikā tas ir reāls stāsts kā tad autorei gāja ekspedīcijā un kā reāli dzīvo mūsdienu inku pēcteči. Jāteic, autore tāda neliela ekstrēmiste, līdz ar to bija interesanti lasīt, ko tad viņa atkal ir izdomājusi izmēģināt (vēršu cīņas, vikunju cirpšana, bizošana apkārt pa visādiem jocīgiem karnevāliem u.c.).
Par pašu autori runājot, viņai ir bijuši vēl citi ceļojumi un arī tie ir fiksēti grāmatās un pat dokumentālajās filmās. Nu tikai latviski gan diemžēl nav tulkoti.