Kas ir laime?
Šo rakstu es pārpublicēju no www.sieviesuklubs.lv, lai vienmēr atcerētos...
Kas ir laime? Tā esi Tu pati!
Kas tas ir - laime? Jautāju savam tuvam cilvēkam un domubiedram. Viņa teiktajā es vienmēr ieklausos, jo daudzas jo daudzas reizes tieši viņam ir bijusi taisnība.
Esmu redzējusi, kā viņš ārstē (viņš ir dziednieks) - ar neredzamu spēku un enerģiju. Esmu piedzīvojusi, kā viņš var mainīt "programmas" - tās, kas ir negatīvas, pavērst uz pretējo.
Vārdsakot, es viņam ticu un ne tikai vārdos, bet arī darbos. Mēs daudz esam runājuši par dažādām lietām, un šoreiz nolēmu pajautāt, kas tad īsti ir laime? Pēc iekšējās definīcijas...
Viņš stāsta:
"Laime ir būt pašam sev.
Kā?
Tas nozīmē to, ka laime ir kā pilnības sajūta, kas nav atkarīga no tā, cik tu esi pilnīgs vai nepilnīgs, bet gan cik Tu dari, domā, jūti es Tu pats, neatkarīgi no citiem.
Nevis Tu esi laimīgs, jo esi izpildījis pret citiem kaut ko labu, ko citi ir novērtējuši - piemēram, skolā labi mācies, Tev ieliek 10, Tu tiec novērtēta un esi laimīga ? Neatkarīgi no citu gribām un interesēm. Neatkarīgi no tā, ko citi sagaida no Tevis vai ko Tu domā citiem dot, lai pierādītu, cik laba esi.
Neatkarīgi ne no kā ir jābūt laimīgai!
Mana atbilde par laimi, protams, ir stipri individuāla, jo neatkarība ir laime man. Brīvību no visiem un visa es vērtēju visaugstāk par visu, tāpēc arī uzsveru neatkarību kā laimi.
Katram atsevišķi būtu jāskatās, kas tieši sagādā laimi viņam pašam. Tā ir būšana. Vai Tev patīk dziedāt korī vai nedziedāt korī, vai būt nabagam vai bagātam, jebkura lieta, kas Tev pašai sagādā prieku, var būt laba un darīt Tevi laimīgu!
Tātad laimes sajūta ir individuāla, tāpat kā individuāls ir katrs cilvēks.
Bet es tomēr viņam pārjautāju - kā var būt pilnīgi neatkarīga no visa apkārtējā un laimīga? Mana laime, piemēram, ir ļoti saistīta ar ģimeni. Bez viņiem es nejustos laimīga - tātad, es nevaru būt viena un neatkarīga un laimīga.
Mēs nedrīkstam spriest par savu laimi skatoties uz citiem. Piemēram, ja esi laimīga savā ģimenē, tad nespried par tiem, kam šī laimīgā ģimenes dzīve nav, ka tie būtu mazāk laimīgi vai kā citādi neveiksmīgāki. Ja mēs salīdzinām, tad nonākam pie tā, ka tas padara 100 % nelaimīgāku.
Doma - es būšu labāka par citiem, darot kaut ko, tad tas aizvedīs drīzāk uz nelaimīgāku sajūtu, ne laimi pašu. Skaudība un salīdzināšana laimīgu nedara - tas ir jau baušļos ierakstīts un tā, pēc pieredzes runājot, arī ir.
Vai apkārtējā pasaulē laime maz ir sastopama? Ja jau tā ir stipri individuāla?
Man ļoti patīk teiciens, kas ir daudzās reliģiskās literatūrās sastopams: "Tas esi Tu".
Kas tad ir šī apkārtējā pasaule? Kā Tu to vari sev saprast, redzēt, sajust? Tu skaties uz apkārti un vērtē - man tas patīk vai nepatīk.
Tas, ko redzi, tās ir Tavas acis, kas redz - Tas esi Tu.
Tas, ko jūti, ir Tavi locekļi, maņas, orgāni - Tas esi Tu, ko Tu jūti.
Visas domas , kas nāk prātā vērtējot pasauli, cilvēkus sev apkārt, jeb ārējos notikumus, Tas esi Tu.
Tātad, tomēr varam teikt, ka laime ir dziļi individuāla.
Ja dzīvi redzi rožainu, jūties laimīga, Tev apkārt ir labi cilvēki un ceļš, ko dzīvē šobrīd ej, ir gaišs un prieka pilns, tātad, Tu tāda esi, šajā brīdī. Viss pārējais ir relatīvs.
Bieži tiek uzskatīts, ka īstā laime ir divu cilvēku mīlestībā. Vai tā ir?
Protams! Pirmkārt, laime ir attiecībās, kas ļauj būt pašam sev. Mīlestības laime ir jau nākamā pakāpe aiz individuālās laimes sajūtas. Daudziem cilvēkiem šīs abas laimes sakrīt - viņi kļūst individuāli laimīgi tieši tad, kad ir iepazinuši skaistas un dziļas mīlestības jūtas un otrādi. Kāds sevi vairāk izpratis un ir gatavs dziļi un patiesi mīlēt arī otro un viņam tas izdodas!
Attiecības, kādās esi iepinusies, arī esi Tu.
Tavs partneris faktiski parāda Tevi, stāsta par Tevi. Pašai individuāli caur cilvēciskām attiecībām dod redzējumu uz Tevi pašu no citas puses, kā spogulis. Tu iegūsti vēl pārīti tuvu acu, ar kurām skatīties uz pasauli, un, protams, Tu to ieraugi pilnīgāku, citādāku.
Laime ir arī tad, kad jūsu abas acis saskata ko līdzīgu. Kā divi draugi, kas bauda šo pasauli un dzīvi kopā, priecājās par to, vēlas to padarīt labāku.
Kāpēc tik svarīgi vispār būt laimīgam? Vai tad nevar dzīvot tāpat?
Laimes stāvoklis nav cilvēka augstākais stāvoklis, ko viņš spējīgs vispār izjust. Laime ir pilnīgi normāls stāvoklis, tai būtu jābūt ikdienai.
Arī dziļas ekstāzes stāvoklis nav tas pats augstākais punkts. Ir dažāda stāvokļu gradācijas. Mēs jau esam tikai cilvēki. Bet tie, kas iet ārpus cilvēciskās apziņas stāvokļa, zina stāstīt par transcendentālām izjūtām, kas stipri pārsniedz cilvēciskās laimes robežas.
Laime ir enerģijas aprites veids.
Laimes sajūtu nodrošina noteikta enerģijas iegūšana un tās atdošana tālāk. Tu lasi skaistu grāmatu, no kuras gūsti neaizmirstamas emocijas. Tās Tevi uzlādē un Tu ej samīļot bērnu vai kļūsti jaukāka pret citiem. Tā ir iegūtā enerģija, ko Tu izlaid caur sevi un padod tālāk.
Tā kā esam nemitīgā mijiedarbībā, tad viss, ko saņemam no citiem vai dodam citiem, arī nosaka mūsu laimīgumu vai tieši pretēji - nelaimīgumu.
Laime ir arī enerģijas plūsma - dod un Tev tiks atdots atpakaļ. Tas arī ir mūžsens uzstādījums, dzīves pamatnoslēpums - ko sēsi, to pļausi. Ja gūsi pati labas emocijas, Tu atdosi tās tālāk. Ja dzīvosi neharmoniskā vidē, tiksies ar nepatīkamiem cilvēkiem, kas Tevi sadusmos vai apbēdinās, to pašu padosi tālāk. Tāpēc jau arī ir ļoti grūti dzīvot nelabvēlīgā vidē un justies "diži" laimīgai. Tas nav iespējams, jo enerģija, kas plūst caur cilvēku nepatīkamos, neizturamos apstākļos, nekādi nevar būt nedz laba, nedz arī kādam vai pašam nest laimi.
Taču mums vienmēr pastāv izvēle - ciest to, pašiem būt nelaimīgiem un dot to tālāk, jeb izvēlēties to pārtraukt. Tā ir arī liela atbildība - būt laimīgam vai nelaimīgam, jo līdz ar to tās ir arī sēklas, kas tiek sētas pasaulē.
Bieži vien attiecībās tiek pārprasts, ka otram ir jādara laimīgu, Mēs gaidām no otra cilvēka, ka viņš kaut ko darīs mūsu laimes sakarā, taču arī attiecībās laime ir jāmeklē tikai sevī. Otrs neko negarantē. Attiecībās ir jātiecas justies laimīgiem, tas ir pienākums, jo nodrošina arī pozitīvu un harmonisku enerģijas apriti. Padara attiecību vidi, mājas, kopdzīvi izturamu un ilgstošu.
Ja viens pārī būs dēļ kādiem saviem individuāliem pārdzīvojumiem nelaimīgs, cietīs no kādas dvēseles ligas, grims melanholijā vai būs depresīvs, pārāk piesaistīts kādiem saviem pagātnes traumatiskiem notikumiem, jeb dēļ kaut kā cita, viņš automātiski nodara pāri savam nevainīgajam partnerim - mīļotajam cilvēkam. Viņš dēļ sava nelaimīguma padara nelaimīgu arī otru un tad nu abi cieš! Šādi ciest ilgi nevar, tāpēc attiecības sabrūk. Un te pie vainas var pat nebūt savstarpējās jūtas vai saskaņa. Vienkārši viens nepiestrādā pie sava pienākuma - būt laimīgam!
Ko darīt , lai izkultos no ilgstoša nelaimīguma stāvokļa? Dzīve nav rožu dārzs. Ir sievietes, kas tā arī visu mūžu nodzīvo bez laimes...
Sāksim ar to, ka ir skaidri un gaiši jāapzinās, ka tavs normālais stāvoklis un pienākums ir būt laimīgai. Tev nav nekādu tiesību ilgstoši būt nelaimīgai. Ir noteikti pašai jāmeklē izejas ceļi.
Pajautā sev - ko Tu pati gribētu? Kas Tev traucē? Kas šobrīd Tavā dzīvē notiek? Kas ir tas, kas Tevi šodien padara nelaimīgu? Nevajag sevi noklusēt. Nevajag skumjas un savu slikto garastāvokli aizstāt ar kaut ko mākslīgu. Kādu laiku paskumt nav slikti, bet svarīgākais ir saprast, kas notiek tavā dzīvē?
Visu var izmainīt sekundes laikā - visu savu nelaimi.
Pat ja tavs bērns ir šobrīd slims un uz gultas, tev nav jākļūst nelaimīgai un jāvaimanā.
Meklēt un harmonizēties ar bērnu un vilktu viņu ārā. Bērns emocionāli ir tieši tas pats, kas tu. Tas ir tavs bērns. Kāpēc viņš šobrīd ir slims? Tev jābūt stiprai un jābūt laimīgai, dēļ bērna. Ja Tu šajā brīdī spēsi kļūt harmoniskāka, tieši tā Tu bērnam palīdzēsi.
Tieši tik cik viņš ir slims, tik tev jākļūst uz otru pusi. Tas arī būs veids, kā tu viņu izārstēsi. Esi laimīga un labāk paliks arī viņam.
Tā ir ar visu.
Šeit mēs savu sarunu beidzām, bet man bija ko padomāt
Kas ir laime? Tā esi Tu pati!
Kas tas ir - laime? Jautāju savam tuvam cilvēkam un domubiedram. Viņa teiktajā es vienmēr ieklausos, jo daudzas jo daudzas reizes tieši viņam ir bijusi taisnība.
Esmu redzējusi, kā viņš ārstē (viņš ir dziednieks) - ar neredzamu spēku un enerģiju. Esmu piedzīvojusi, kā viņš var mainīt "programmas" - tās, kas ir negatīvas, pavērst uz pretējo.
Vārdsakot, es viņam ticu un ne tikai vārdos, bet arī darbos. Mēs daudz esam runājuši par dažādām lietām, un šoreiz nolēmu pajautāt, kas tad īsti ir laime? Pēc iekšējās definīcijas...
Viņš stāsta:
"Laime ir būt pašam sev.
Kā?
Tas nozīmē to, ka laime ir kā pilnības sajūta, kas nav atkarīga no tā, cik tu esi pilnīgs vai nepilnīgs, bet gan cik Tu dari, domā, jūti es Tu pats, neatkarīgi no citiem.
Nevis Tu esi laimīgs, jo esi izpildījis pret citiem kaut ko labu, ko citi ir novērtējuši - piemēram, skolā labi mācies, Tev ieliek 10, Tu tiec novērtēta un esi laimīga ? Neatkarīgi no citu gribām un interesēm. Neatkarīgi no tā, ko citi sagaida no Tevis vai ko Tu domā citiem dot, lai pierādītu, cik laba esi.
Neatkarīgi ne no kā ir jābūt laimīgai!
Mana atbilde par laimi, protams, ir stipri individuāla, jo neatkarība ir laime man. Brīvību no visiem un visa es vērtēju visaugstāk par visu, tāpēc arī uzsveru neatkarību kā laimi.
Katram atsevišķi būtu jāskatās, kas tieši sagādā laimi viņam pašam. Tā ir būšana. Vai Tev patīk dziedāt korī vai nedziedāt korī, vai būt nabagam vai bagātam, jebkura lieta, kas Tev pašai sagādā prieku, var būt laba un darīt Tevi laimīgu!
Tātad laimes sajūta ir individuāla, tāpat kā individuāls ir katrs cilvēks.
Bet es tomēr viņam pārjautāju - kā var būt pilnīgi neatkarīga no visa apkārtējā un laimīga? Mana laime, piemēram, ir ļoti saistīta ar ģimeni. Bez viņiem es nejustos laimīga - tātad, es nevaru būt viena un neatkarīga un laimīga.
Mēs nedrīkstam spriest par savu laimi skatoties uz citiem. Piemēram, ja esi laimīga savā ģimenē, tad nespried par tiem, kam šī laimīgā ģimenes dzīve nav, ka tie būtu mazāk laimīgi vai kā citādi neveiksmīgāki. Ja mēs salīdzinām, tad nonākam pie tā, ka tas padara 100 % nelaimīgāku.
Doma - es būšu labāka par citiem, darot kaut ko, tad tas aizvedīs drīzāk uz nelaimīgāku sajūtu, ne laimi pašu. Skaudība un salīdzināšana laimīgu nedara - tas ir jau baušļos ierakstīts un tā, pēc pieredzes runājot, arī ir.
Vai apkārtējā pasaulē laime maz ir sastopama? Ja jau tā ir stipri individuāla?
Man ļoti patīk teiciens, kas ir daudzās reliģiskās literatūrās sastopams: "Tas esi Tu".
Kas tad ir šī apkārtējā pasaule? Kā Tu to vari sev saprast, redzēt, sajust? Tu skaties uz apkārti un vērtē - man tas patīk vai nepatīk.
Tas, ko redzi, tās ir Tavas acis, kas redz - Tas esi Tu.
Tas, ko jūti, ir Tavi locekļi, maņas, orgāni - Tas esi Tu, ko Tu jūti.
Visas domas , kas nāk prātā vērtējot pasauli, cilvēkus sev apkārt, jeb ārējos notikumus, Tas esi Tu.
Tātad, tomēr varam teikt, ka laime ir dziļi individuāla.
Ja dzīvi redzi rožainu, jūties laimīga, Tev apkārt ir labi cilvēki un ceļš, ko dzīvē šobrīd ej, ir gaišs un prieka pilns, tātad, Tu tāda esi, šajā brīdī. Viss pārējais ir relatīvs.
Bieži tiek uzskatīts, ka īstā laime ir divu cilvēku mīlestībā. Vai tā ir?
Protams! Pirmkārt, laime ir attiecībās, kas ļauj būt pašam sev. Mīlestības laime ir jau nākamā pakāpe aiz individuālās laimes sajūtas. Daudziem cilvēkiem šīs abas laimes sakrīt - viņi kļūst individuāli laimīgi tieši tad, kad ir iepazinuši skaistas un dziļas mīlestības jūtas un otrādi. Kāds sevi vairāk izpratis un ir gatavs dziļi un patiesi mīlēt arī otro un viņam tas izdodas!
Attiecības, kādās esi iepinusies, arī esi Tu.
Tavs partneris faktiski parāda Tevi, stāsta par Tevi. Pašai individuāli caur cilvēciskām attiecībām dod redzējumu uz Tevi pašu no citas puses, kā spogulis. Tu iegūsti vēl pārīti tuvu acu, ar kurām skatīties uz pasauli, un, protams, Tu to ieraugi pilnīgāku, citādāku.
Laime ir arī tad, kad jūsu abas acis saskata ko līdzīgu. Kā divi draugi, kas bauda šo pasauli un dzīvi kopā, priecājās par to, vēlas to padarīt labāku.
Kāpēc tik svarīgi vispār būt laimīgam? Vai tad nevar dzīvot tāpat?
Laimes stāvoklis nav cilvēka augstākais stāvoklis, ko viņš spējīgs vispār izjust. Laime ir pilnīgi normāls stāvoklis, tai būtu jābūt ikdienai.
Arī dziļas ekstāzes stāvoklis nav tas pats augstākais punkts. Ir dažāda stāvokļu gradācijas. Mēs jau esam tikai cilvēki. Bet tie, kas iet ārpus cilvēciskās apziņas stāvokļa, zina stāstīt par transcendentālām izjūtām, kas stipri pārsniedz cilvēciskās laimes robežas.
Laime ir enerģijas aprites veids.
Laimes sajūtu nodrošina noteikta enerģijas iegūšana un tās atdošana tālāk. Tu lasi skaistu grāmatu, no kuras gūsti neaizmirstamas emocijas. Tās Tevi uzlādē un Tu ej samīļot bērnu vai kļūsti jaukāka pret citiem. Tā ir iegūtā enerģija, ko Tu izlaid caur sevi un padod tālāk.
Tā kā esam nemitīgā mijiedarbībā, tad viss, ko saņemam no citiem vai dodam citiem, arī nosaka mūsu laimīgumu vai tieši pretēji - nelaimīgumu.
Laime ir arī enerģijas plūsma - dod un Tev tiks atdots atpakaļ. Tas arī ir mūžsens uzstādījums, dzīves pamatnoslēpums - ko sēsi, to pļausi. Ja gūsi pati labas emocijas, Tu atdosi tās tālāk. Ja dzīvosi neharmoniskā vidē, tiksies ar nepatīkamiem cilvēkiem, kas Tevi sadusmos vai apbēdinās, to pašu padosi tālāk. Tāpēc jau arī ir ļoti grūti dzīvot nelabvēlīgā vidē un justies "diži" laimīgai. Tas nav iespējams, jo enerģija, kas plūst caur cilvēku nepatīkamos, neizturamos apstākļos, nekādi nevar būt nedz laba, nedz arī kādam vai pašam nest laimi.
Taču mums vienmēr pastāv izvēle - ciest to, pašiem būt nelaimīgiem un dot to tālāk, jeb izvēlēties to pārtraukt. Tā ir arī liela atbildība - būt laimīgam vai nelaimīgam, jo līdz ar to tās ir arī sēklas, kas tiek sētas pasaulē.
Bieži vien attiecībās tiek pārprasts, ka otram ir jādara laimīgu, Mēs gaidām no otra cilvēka, ka viņš kaut ko darīs mūsu laimes sakarā, taču arī attiecībās laime ir jāmeklē tikai sevī. Otrs neko negarantē. Attiecībās ir jātiecas justies laimīgiem, tas ir pienākums, jo nodrošina arī pozitīvu un harmonisku enerģijas apriti. Padara attiecību vidi, mājas, kopdzīvi izturamu un ilgstošu.
Ja viens pārī būs dēļ kādiem saviem individuāliem pārdzīvojumiem nelaimīgs, cietīs no kādas dvēseles ligas, grims melanholijā vai būs depresīvs, pārāk piesaistīts kādiem saviem pagātnes traumatiskiem notikumiem, jeb dēļ kaut kā cita, viņš automātiski nodara pāri savam nevainīgajam partnerim - mīļotajam cilvēkam. Viņš dēļ sava nelaimīguma padara nelaimīgu arī otru un tad nu abi cieš! Šādi ciest ilgi nevar, tāpēc attiecības sabrūk. Un te pie vainas var pat nebūt savstarpējās jūtas vai saskaņa. Vienkārši viens nepiestrādā pie sava pienākuma - būt laimīgam!
Ko darīt , lai izkultos no ilgstoša nelaimīguma stāvokļa? Dzīve nav rožu dārzs. Ir sievietes, kas tā arī visu mūžu nodzīvo bez laimes...
Sāksim ar to, ka ir skaidri un gaiši jāapzinās, ka tavs normālais stāvoklis un pienākums ir būt laimīgai. Tev nav nekādu tiesību ilgstoši būt nelaimīgai. Ir noteikti pašai jāmeklē izejas ceļi.
Pajautā sev - ko Tu pati gribētu? Kas Tev traucē? Kas šobrīd Tavā dzīvē notiek? Kas ir tas, kas Tevi šodien padara nelaimīgu? Nevajag sevi noklusēt. Nevajag skumjas un savu slikto garastāvokli aizstāt ar kaut ko mākslīgu. Kādu laiku paskumt nav slikti, bet svarīgākais ir saprast, kas notiek tavā dzīvē?
Visu var izmainīt sekundes laikā - visu savu nelaimi.
Pat ja tavs bērns ir šobrīd slims un uz gultas, tev nav jākļūst nelaimīgai un jāvaimanā.
Meklēt un harmonizēties ar bērnu un vilktu viņu ārā. Bērns emocionāli ir tieši tas pats, kas tu. Tas ir tavs bērns. Kāpēc viņš šobrīd ir slims? Tev jābūt stiprai un jābūt laimīgai, dēļ bērna. Ja Tu šajā brīdī spēsi kļūt harmoniskāka, tieši tā Tu bērnam palīdzēsi.
Tieši tik cik viņš ir slims, tik tev jākļūst uz otru pusi. Tas arī būs veids, kā tu viņu izārstēsi. Esi laimīga un labāk paliks arī viņam.
Tā ir ar visu.
Šeit mēs savu sarunu beidzām, bet man bija ko padomāt
Komentāri
Ierakstīt komentāru