Par putniem, un ne tikai...

Ilgi domāju ko gan rakstīt par šo grāmatu, bet principā lai ko arī par to teiktu, tas būs tik subjektīvi,jo ne jau par putniem tur.
Mazā zilā grāmatiņa, ko pagājušās nedēļas nogalē izlasīju, bija Ričarda Baha (Richard Bach) "Kaija vārdā Džonotans Livingstons" (Jonathan Livingston Seagull).
Pieņemu, ka pus pasaule šo darbu ir lasījusi, bet es līdz šim nebiju. Jā, ar šī rakstnieka daiļradi biju saskārusies. Esmu lasījusi tādus darbus kā "Ilūzijas", "Viens", "Mesijas rokasgrāmata". Pirmās divas man dikti patika, tām bija kāda īpaša burvība.
Bet par Kaiju jāsaka vien tas, ka manuprāt, šis stāsts ir iedvesmojis pašpalīdzības grāmatu rakstītāju paaudzi. Tāds nu viņš ir, tēlainā valodā izmantojot alegorijas tiek parādīts, ka robežas ir tik lielas, cik tu tās sev esi pats noteicis.
Bet tā tur ir viss - par sapņiem, kaislību uz lidojumu, smagu un neatlaidīgu darbu, lai sasniegtu savus mērķus, garīguma meklējumiem. Principā savā ziņā pat ļoti skaisti un jāteic ļoti amerikāniski. Un kādam varbūt arī īstajā laikā, lai saprastu...