Ragana kastaņkokā (The End)

Viņa atvēra acis. Beidzot...
Un viņa ieraudzīja kastaņkoku kurā sēdēja, jā, kas tā bija par būtni, kas tur sēdēja?
- Sveika, teica kāda balss.
- Kas tu esi, es jautāju?
- Un kā tev šķiet?
- Es nezinu, bet tas ko es redzu... es pat nezinu ko domāt...
Viņa pasmaidīja.
- Nu jā, tas ir tāds triks, lai tu labāk saprastu...
- Ko?
- Sevi.
- Bet kas īsti esi tu, ja es pretī redzu sēžam sevi?
- Ragana kastaņkokā,viņa atbildēja.
- Bet...
- Ir pienācis laiks...laiks ieraudzīt sevi. Tu vari būt jebkas un tu vari visu...tikai iztēlojies...
Ragana sēdēja kokā, šūpoja kājas un smaidīja. Viņa bija tik skaista...

...Hei, kāpēc tu sēdi kokā? Jautājumu uzdeva vīrieša balss.
Es atvēru acis un ieraudzīju Viņu...
-Klau, es tev palīdzēšu tikt lejā no kastaņkoka...
Es paskatījos uz koku, kastaņi bija ienākušies un pamazām sprādzināja vaļā savus ezīšus...
Es iesmējos un padevu Viņam savu roku...