Pēdējais rituāls

Skandināviem patīk drūmi un smagi literārie darbi, pilni ar pataloģijām. Tā es nospriedu lasot "Meiteni ar pūķa tetovējumu". Un laikam jau tā arī būs.
Šo domu atcerēties man lika no bibliotēkas paņemtais Irsas Sigurdardoutīras (Yirsa Sigurdardottir) darbs "Pēdējais rituāls"(Pridja Taknied). Starp citu, plauktā stāvēja blakus "Kulinārajām kaislībām".
Darbība norisinās Islandē. Kādai neirotiskai un mūžīgi salstošai advokātei ir ticis finansiāli labs darbiņš - atrast vācu studenta slepkavu. A students jau nav viss kāds parastais apmaiņas zubrītājs, bet bagātas vācu ģimenes "melnā avs", kurš pastiprināti interesējies par burvestībām, raganām, un vēl visu ko citu pataloģisku. Un novākts šis ar neparasti, uz ķermeņa ievilkta milzu rūna un izgrieztas acis. Lai gan advokātei no šitā visa ir nelabi, nauda paliek nauda un viņa šo lietu risina. Talkā nāk vācu ģimenes nolīgta persona, kas piegādā materiālus un visādi citādi atbalsta to nabaga neirotisko advokāti. Nu jā, atrisinājums ir gana interesamts un daļēji slēpjas ģimenē, bērnības traumās, vēsturē un mantkārībā.
Vispār darbs bija interesants un lai gan cilātas dažādas tēmas, kas nu sabiedrības vairumam varētu likties nedaudz patoloģiskas, tas netraucēja un nemaz jau tik drūms tas gabals nebija.
Vispār man radās sajūta, ka autore taisās šo neirotiskās advokātes sēriju izvērst, jo grāmatas beigās palika vieta turpinājumam kā tad viņai ies tālāk (nu vismaz privātajā dzīvē un attiecībās ar dēlu). Ieguglējos, tik tiešām, mana aizdoma apstiprinājās. Tikai latviski nav nekas vairāk iznācis. Nu nekas, ir taču vēl tūkstošiem gāmatu ko izlasīt.