LV kino un sievietes

Pēc visu to garīgo grāmatu lasīšanas, man gribējās palasīt beidzot ko kulturālu, tā teikt.
Tad nu bibliotēkā paņēmu Ingas Pērkones pētījumu "Es varu tikai mīlēt...Sievietes tēls Latvijas filmās".
Saintriģēja mani grāmatas apraksts.
"Monogrāfija ir provokatīva un aizraujoša, bagātīgi ilustrēta lasāmviela – pirmais feminismā sakņotais kinopētījums Latvijas kultūras vēsturē. Grāmatā analizēti latviskās sievišķības arhetipi un to filmiskās versijas kopš Latvijas kinomākslas veidošanās 20. gs. 20. gados līdz pat mūsdienām.
Pētītas dažādas sievietes lomas – māte, liktenīgā sieviete, upuris u.c. – un to reprezentācija uz ekrāna."
Nē, nu tagad pēc grāmatas izlasīšanas jāteic, grāmata skaudri attaino sievietes kā objekta uztveri kino, saslēdzoties ar ikdienas realitātes atspoguļojumu. Vispār lasāmgabals ir baiss, baiss savā realitātē, jo tā labi padomājot, tā ir. Par dažām filmēm man jau pašai iepriekš bij radusies neizpratne, kāpēc gan tā galvenā varone ir uztaisīta tāda, kāda tā ir. Šeit parādās atbildes kāpēc tas tā ir sanācis.
Jā, tagad man laikam katru filmu ko skatīšos, gribēsies arī paanalizēt no tāda aspekta kā gan šeit ir pozicionēta sieviete. Vai tas ir labi, nū... nezinu.