Mīts...mīts

Nu man laikam pēdējā laikā tāds kā žirafes sindroms, viss vai nu lēnām pielec vai lēnu top, līdz ar to nu ir tā kā ir, bet solos laboties. :) Dikti man gribējās ko kulturālu, uznāca nostaļģija pēc studiju laikiem un to nenormālo pārgudrās literatūras kvantitāti ko mums bija jālasa ik dienas. Tad nu arī bibliotēkā no plaukta izķeksēju lūk šo - Mirča Eliade "Mīta aspekti". Lasīju ilgi, pat pagarināju grāmatas lasīšanas termiņu bibliotēkā (žirafe :) ) Tēma par mītu ļoti interesanta, bet jāsaka, lasīt bija grūti, jo par samērā vienkāršām lietām bija uzrakstīts tik sarežģīti un samuhļīti, ka man dažbrīd lapusi izlasot nācās padomāt, kas gan tur īsti bija un lasīt vēlreiz. Neviltots mans pārsteigums bija pēc grāmatas izlasīšanas uzzinot, ka autors vispār ir vīrietis (hēm, es jau domāju, kur gan sievietei ir talants tik neinteresantā stilā un valodā rakstīt par samērā interesantu tēmu). Bet kopumā senais cilvēks uzskatīja, ka mīts ir reāls un, lai pasaule rastos no jauna (notiktu cikliska tās atjaunošanās), katru reizi šīs mītā minētās darbības ir jāatkārto (tad redz no kurienes jaunā gada svinības radušās). Bet ja noslēdzas kādi lielāki cikli, pasaule iet bojā neatgriezeniski, tai vietā rodoties kaut kam pavisam citam. Tāpēc cilvēkiem dažādās smagās dzīves situācijās ir vieglāk "nodedzināt visus tiltus" un sākt no nulles. Kā arī šobrīd visi gaidām pasaules galu, jo pēc kādas tautas domām viss beigsies 2012. gadā. Vai cikls būs noslēdzies, jebšu vai tas ir tikai kādas tautas izdomājumms, kas kļūst poar realitāti, jo cilvēkam ir hroniska nepieciešamība visu ar kaut ko izskaidrot un pamatot? Ja ir spēks to grāmatu pievārēt, tad protams rodas dažādas pārdomas par šo visu.